1. - Latvijas Universitāte

164 Pe d a g o ģ i j a un s k o l o t ā j u i z g l ī t ī b a
darba nosaukums ir „Kā lasīt filmu” (How to Read a Movie). Kino teorētiķis un
režisors S. Eizenšteins ieviesa jēdzienu „filmas valoda”. „Filmas valoda” ietver
dažādas komponentes: kadru ilgums, kameras objektīva iestatījumi, perspektīvas,
kameras un objekta kustības, apgaismojums, attēla kompozīcija, saistība starp vārdu,
attēlu un skaņu, montāža. Šie filmas izveides līdzekļi (satura kontekstā) norāda
to, kā analizēt un iegūt sapratni par filmu. Dž. Monako raksta, ka patiesībā filmas
dramatisms, tās pievilkšanas spēks ir ne tik daudz tajā, kas tiek filmēts, bet gan, kā
tiek filmēts un prezentēts. (Monaco, 2000) „ārējais stāsts ir tikai filmas pieredzes
viena puse. Filmas iedarbības ziņā izšķirošā loma ir tam, kādu saturu un attīstību
daļēji apzināti un daļēji neapzināti piedzīvo skatītājs. Neapzināti pieredzēti efekti
savaldzina vairāk nekā apzināti. Tāpēc filmas iedarbības efekts būtiski ir atkarīgs
no neapzināto elementu kompleksa.” (Blothner, 1999, p. 96) Filmas kadru analīze
ir iespējama tad, ja tie tiek apturēti, un mūsdienās tehniski tas ir viegli iespējams,
taču tad rodas citas problēmas: ja kadri ir apturēti, tie vairs nekustas; vairs neredz
filmu, bet gan attēlu, un līdz ar to tiek zaudēta filmas savdabība, proti, kustība.
Šo filmu analīzes dilemmu ir konstatējis filmu zinātnieks R. Belūrs (Raymond
Bellour), piebilstot, ka filmu analīze nevar panākt teksta analīzes rezultātus, ka
kustīgo attēlu nav iespējams citēt, un rakstītais teksts nevar parādīt to, kas iespējams
tikai projektoram, turpretī rakstītais teksts ir vienīgais, ko bez problēmām un
ierobežojumiem var citēt. (Bellour, 2002) Filmas ir jāuztver kā patstāvīgs estētisks
medijs, kas analizējams un interpretējams tieši tāpat kā literatūra.
Kinofilma ir jāizmanto literārajā izglītībā
U. Abrahams norāda, ka mediju refleksīvās mācībās runa nav tikai par produktiem
(grāmatām, filmām, seriāliem utt.), bet par jautājumu, kurš un ar kādu
mērķi rada šos produktus un kurš un kādas intereses vadīts tos izmanto, un kāda
estētika veidojas no šīs savstarpējās saspēles. Ja grāmatu literatūra vairs nav vienīgā
vārdu un attēlu māksla pasaulē, to vairs nevar mācīt izolēti. Kā norāda didaktisko
dimensiju autors, svarīgi ir apzināties, kāda valoda un citas zīmju sistēmas parādās
visu mediju kompleksajos kodos un kā šos kodus var iemācīties saprast un lietot.
Viņš aicina nopietni izturēties pret skolēnu zināšanām, ar kurām tie atnāk uz stundām.
Pedagoģiskā dimensija: kāda nozīme ir izmainītajai mediju socializācijai un
lietošanai attiecībā uz mācību saturu un procesu. Skolēniem ir daudz izteiktāka
vizuālā kompetence, jo tie aug attēlu dominējošā kultūrā un tiem varbūt ir lielākas
grūtības ar rakstītiem tekstiem nekā ar „tekstiem”, ko „lasīšanai” piedāvā kinofilmas
un televīzija. Termins „spriedze” pusaudžiem ir zināms no audio un video
medijiem daudz agrāk, nekā tas ir nepieciešams literatūras mācībās; tas pats attiecas
uz terminu „(stāstīšanas) perspektīva”. Literāro terminu mācīšana mūsdienās ir
svarīgs uzdevums, tomēr tas, kurš domā, ka to var izpildīt, neņemot vērā mediju
socializācijas instanci un to, ko tā māca, maldās. Tā vietā, lai žēlotos, ka televīzija
padara bērnus nemierīgus vai agresīvus un līdz ar to mācību stundām nepiemērotus,
vajadzētu jautāt, kādas sapratnes shēmas jau ir izveidotas ar mediālo socializāciju
(gan labās, gan sliktās), piemēram, mentālie modeļi par mīlestību, sadarbību un
draudzību un kaimiņu attiecībām un solidaritāti, kā arī par konkurenci, skaudību
un greizsirdību, – to daudzi jau ir apguvuši no televīzijas un kino. Mācību stunda
ir tā vieta, kur to var pateikt, noskaidrot, apmainīties ar viedokļiem un galvenokārt