1. - Latvijas Universitāte

I. Skulte. E-grāmata un interaktīvā tāfele – tehnoloģijas mūsdienu skolā: izaicinājumi .. 71
izmainot tradīcijas, paradumus, normas, vērtības, zīmju sistēmas sistēmas un un lietoto lietotosimsimsimbolu krājumu konkrēta komunikācijas akta kontekstā, viešot izmaiņas kultūrā ne
tikai atsevišķi kāda indivīda vai mediju lietotāju grupas, bet arī visas sabiedrības
mērogā. Kultūrjūtīgie jautājumi par mediju vietu, lietojumu un efektiem ikdienas
dzīvē jau pašos kanādiešu mediju teorijas skolas pirmsākumos noveda arī pie tā, ka
tika izvērtēta kultūras atvērtība un pretestība šādām izmaiņām. Tas radīja ideju par
kultūras tehnoloģisko determinētību, no vienas puses, un kultūras aizspriedumiem
kā diviem pretējiem spēkiem, no otras puses. „Kad saskaramies ar pilnīgi jaunu
situāciju, mēs tiecamies vienmēr balstīties uz vistuvākās pagātnes priekšmetiem
un gaisotni. Mēs skatāmies uz tagadni caur atpakaļskata spoguli. Nākotnē mēs
iesoļojam atmuguriski,” tā M. Maklūens un viņa kolēģi (McLuhan, Fiore, 1967,
73.–74. lpp.) raksturo tehnoloģiju progresa sociokulturālos aspektus. Tomēr abu
kultūras spēku mijiedarbība gala rezultātā ne tikai noved pie satura īpatnībām un
kultūras izmaiņām, bet arī pie pašu mediju lietojuma noteiktām, sociāli akceptētām
formām.
Viena no eksistenciāli būtiskām kultūras „laboratorijām” jaunas informācijas
izstrādes, apstrādes un izplatīšanas līdzekļu sistēmas attīstībā ir izglītība vai, konkrētāk,
skola. Tas tā ir tādēļ, ka bērni ātrāk, atvērtāk un precīzāk apgūst jaunos
medijus un plaši lieto tos ikdienā – kā ārpus skolas (mājās, bibliotēkās u. c.)
(Livingstone, 2002, 8., 77. lpp.), tā skolas telpā (tiesa, lielākoties ne mācību vajadzībām,
tomēr socializēšanās nereti notiek ar un par jaunajiem medijiem). (Skulte,
2010) Tehnoloģiju potenciāls ir nenovērtējams atspaids dažādās mācību procesa
jomās komunikācijas multimediālo iespēju dēļ.
Skola ir sociāls institūts, kas šodien strādā ar nākotni – zināšanas, prasmes un
kompetences, ko skolēniem māca šobrīd, ir pamats viņu individuālās un sociālās
darbības efektivitātei un sabiedrības ilgtspējai nākotnē. Jauno mediju attīstība šeit
ir īpašs izaicinājums, jo jau šobrīd iezīmējas to radīto kultūras izmaiņu aprises, uz
kurām mācību programmas nevar nereaģēt. Vairāki mediju un kultūras pētnieki
norāda uz to, ka pats elementārākais zināšanukodēšanas veids – rakstība, kas Rie-
tumu kultūrā balstījusi noteiktu, tradicionālu domāšanas veidu un šķiet nedalāma
no kultūras kā tādas – daudzējādā ziņā zaudē savas dominējošās pozīcijas – izteikti
diskursīvā domāšana jau pieder pagātnei. (Flusser, 1997, 61.–66. lpp.; Kress, van
Leeuwen, 2001) Mainās paši rakstītie teksti, tie ir digitāli, t. i., imateriāli, modulāri,
transkodējami, viegli, nereti automātiski maināmi un dzēšami, tātad nevajag tik ļoti
koncentrēties, izdarot katru soli darba veikšanas procesā. (Flusser, 1997, 63. lpp.;
Manovich, 2001, 27.–49. lpp.; Lai-Chong Law, 2007) Jaunā digitālā kultūra, bet
jo vairāk t. s. tīkla 2.0 (o’Reilly, 2002) piedāvātās komunikācijas formas un žanri
par mūsdienu kultūras svarīgām iezīmēm padara radošumu un radošo aktivitāšu
produktivitāti: arvien vairāk cilvēku, tai skaitā īpaši daudz bērnu un jauniešu
(viņu produktu īpatsvars pieaug proporcionāli tehnoloģiju kompetencei), kļūst
par publiski uztveramu artefaktu autoriem, turklāt strādājot dialogā (kolaboratīvi)
un izmantojot resursus un arhīvus (remikss). (Flusser, , 1997, 63.–66. .–66. lpp.; ; Lanks- Lanks-
hear, Knobel, 2006, 105.–136. lpp.) Izmantojot multimediju piedāvājumu radoši,
izmainās gan zināšanu apguves process kopumā, gan – jo īpaši – arī mācību process
klasē un ārpus tās. (Kist, 2005, 8. lpp.) Kā savā gENEX modelī akcentējis mediju
pētnieks Bens Šneidermans, pārmaiņas/jauninājumus var konstatēt četrās dažādās