1. - Latvijas Universitāte

I. Ķestere, Z. Āķīte. Pedagoģijas mācību grāmata kā medijs jauna cilvēka audzināšanai .. 207
Treškārt, vispusīgi attīstītajam pilsonim ir jāspēj uzcelt komunistiskā sabiedrība,
kas, kā vairākkārt norādījusi Iļjina, nozīmē veiksmīgu ražošanas attīstīšanu jeb
komunisma materiāltehniskās bāzes radīšanu. Lai šo uzdevumu veiktu, cilvēkam,
protams, ir čakli jāmācās, lai iegūtu izglītību: „ir nepieciešams darbaļaužu kultūras
un tehniskā līmeņa pieaugums”, jo strādnieks ar augstāku izglītību spēj strādāt
daudz produktīvāk par mazāk izglītoto. Iļjina savā grāmatā to pierāda ar konkrētiem
skaitļiem. (Iļjina, 1971, 48. lpp.)
Ceturtkārt, kā izriet no komunistiskās audzināšanas mērķa, nepietiek ar to, ka
cilvēks spēj radīt kvalitatīvi jaunu sabiedrību, viņam to jāprot arī aizsargāt. Tāpēc
Iļjina aicina pilsoni kļūt par cīnītāju jau sociālistiskajā sabiedrībā: cilvēkam jābūt
ne tikai imūnam pret apkārtējās vides negatīvajām ietekmēm, bet arī gatavam tās
izskaust, pret tām cīnīties. (Iļjina, 1971, 40. lpp.)
Lai komunistiskās audzināšanas mērķi sasniegtu, cilvēks ir jāaudzina. Iļjina
uzskata, ka cilvēka attīstības procesā nozīmīgākie ir trīs faktori – iedzimtība, vide
un audzināšana. Sociālistiskajā sabiedrībā no šīs trijotnes prioritāte pieder audzināšanai,
kas, kā raksta Iļjina, padomju sabiedrībā ir sasniegusi kvalitatīvi jaunu,
augstāko posmu – tā ir kļuvusi par komunistisko audzināšanu, jo rāda ceļu uz
komunistisko sabiedrību. Iedzimtības un vides nozīmes pārspīlēšana ir raksturīga
kapitālistisko valstu pedagogiem, kuri tādā veidā cenšas kavēt strādnieku bērnu
sociālo mobilitāti. (Iļjina, 1971, 10., 32. lpp.)
Audzināšanai cilvēka dzīvē Iļjina ir piešķīrusi izteikti regulējošu funkciju,
gandrīz vai fatālu lomu. Viņa audzināšanu aplūko kā īpašu sabiedrības funkciju,
mērķtiecīgu iedarbību uz cilvēku, ar ko iespējams veidot un pārveidot viņa apziņu,
attieksmi, uzvedību, uzskatus: „Mūsu zemē audzināšanas uzdevums ir pēc iespējas
dziļāk un plašāk ietekmēt cilvēka attīstību.” (Iļjina, 1971, 41. lpp.) Dažbrīd
pārsteidzoša ir autores radītā stingrā shēma, kurā tiek „ielikts” bērns un skolotājs.
Viņa uzskata, ka skolotājam ir skaidri jāzina, kā veidot vienu vai otru bērna īpašību,
kādas jūtas bērnā izraisīt un kā to darīt, bet audzēknim, savukārt, ir jāzina,
kādam viņam ir jābūt un kāpēc viņam ir jābūt tieši tādam un ne citādam. (Iļjina,
1971, 383., 385. lpp.) Tomēr citviet autore gluži pamatoti norāda, ka audzināšana
tikai tad var būt sekmīga, ja skolēns apzinās, ka normas un noteikumi ir saprātīgi.
(Iļjina, 1971, 390. lpp.)
Tā kā audzināšanas mērķus izvirza sabiedrība (valsts), tad itin loģiski Iļjina
to atzīst arī par cilvēka galveno audzinātāju: komunistisko audzināšanu sabiedrība
realizē, izmantojot tās institūcijas – tautas izglītības sistēmu, partijas, komjaunatnes,
arodbiedrību un citas sabiedriskās organizācijas, kultūras un izglītības iestādes.
Audzināšanā piedalās „visa padomju dzīves īstenība”, kas, kā uzskata autore, demonstrē
tās pārākumu pār citām sabiedrībām: padomju valstij un tās politiskajai
iekārtai piemīt „pozitīvs audzinošās iedarbības spēks”. (Iļjina, 1971, 11., 39. lpp.)
Tā kā cilvēks tiek audzināts, lai iekļautos sabiedrībā, tad pirmo sabiedrisko
iemaņu apgūšanai liela nozīme ir kolektīvam. Iļjina audzināšanu kolektīvā, kolektīvam
un ar kolektīvu sauc par vienu no svarīgākajiem audzināšanas principiem un
pretstata to kapitālistiskās sabiedrības sludinātajam individuālismam, kas „jau no
mazotnes saindē bērna dvēseli ar apziņu, ka nepieciešams cīnīties par savu vietu
zem saules”. (Iļjina, 1971, 391. lpp.)