You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
I. Ķestere, Z. Āķīte. Pedagoģijas mācību grāmata kā medijs jauna cilvēka audzināšanai .. 201<br />
Pedagoģijas mācību grāmata kā medijs<br />
Jēdzienu medijs (lat. medium – starpnieks, vidutājs, līdzeklis) mūsdienās plaši<br />
lieto, apzīmējot tādus masu komunikācijas līdzekļus kā prese, televīzija, radio un<br />
internets. Šos saziņas līdzekļus jeb medijus var raksturot kā saskarsmes kanālus,<br />
kuru pārraidītā ziņu jeb informācijas plūsma darbojas kā faktors, kas līdztekus<br />
citiem faktoriem nosaka cilvēku ikdienas izturēšanos. (Ašmanis, 2001, 25. lpp.)<br />
Kā norāda Z. Rubene, mediji adresātam nodod kultūras shēmas, vērtības un idejas,<br />
tādējādi nosakot ne tikai sabiedrisko domu, bet arī ietekmējot indivīdu uzvedību.<br />
(Rubene, 2008, 15. lpp.)<br />
Tieši šis faktors, kas regulē ikdienas izturēšanos, raksturīgs arī pedagoģijas<br />
mācību grāmatai kā medijam. Pedagoģijas mācību grāmatas kā medija adresāts ir<br />
topošais skolotājs. Informācija, kuru tajā atrod nākamais skolotājs, tieši vai netieši<br />
sniedz norādes un priekšstatus par to, kā būtu organizējama skolotāja profesionālā<br />
darbība, – kādus filozofiskus, didaktiskus, ētiskus principus un kādas psiholoģiskas<br />
likumsakarības skolotājam vajadzētu ievērot, pēc kādiem principiem būtu veidojama<br />
skolēna un skolotāja saskarsme, kādas pedagoģiskās idejas būtu īstenojamas<br />
u. tml. Mācību grāmata, kas domāta skolotājam, veidota, lai palīdzētu sagatavoties<br />
praktiskajai darbībai skolā (vai specifiskai darbībai kādā atsevišķā izglītības pakāpē<br />
un izglītības iestādē). Tādējādi pedagoģijas mācību grāmata kā medijs ir izteikti<br />
praktiska un regulējoša, jo, lai arī bieži vien netieši, tomēr tā paredz jeb rekomendē<br />
skolotājam konkrētu rīcību un izturēšanos. Ar to, protams, tiek regulēta profesionālā,<br />
tātad – pedagoģiskā darbība.<br />
Kultivējamā cilvēka tēls pedagoģijas mācību grāmatā<br />
Tā kā pedagoga darbības subjekts ir cilvēks, tad pedagoģijā galvenais jautājums<br />
ir: ko darīt vai kas būtu jādara ar cilvēku bērnu pedagoga organizētā izglītības<br />
procesā? Turklāt uz šo jautājumu var atbildēt tikai tad, ja vispirms tiek atbildēts<br />
uz pamatjautājumu: kas vispār ir un kāds ir cilvēks, bērns? Vienīgi balstoties uz<br />
priekšstatiem par cilvēku, tiek pieņemts lēmums, ko ar cilvēku iesākt, kā ar viņu<br />
strādāt, kādus mērķus izvirzīt darbā ar bērnu.<br />
Izglītības ideju vēsture liecina – atbildes uz šo jautājumu daudzi domātāji meklējuši<br />
paša cilvēka dabā, pieņemot, ka pati cilvēka daba rāda virzienu tās attīstīšanai<br />
(tātad izglītības mērķis būtu jāmeklē cilvēkā vai vismaz viņa iedzimtajās spējās).<br />
Taču minētajam ieskatam oponē daudzi domātāji, norādot, ka izglītības mērķus<br />
vienmēr nosaka kultūra un cilvēku nav iespējams skatīt nošķirti no kultūras. Atstāts<br />
veidoties savvaļā, cilvēks vairāk līdzinās mežonīgai radībai. opozicionārā ieskata<br />
argumentāciju precīzi izteicis amerikāņu antropologs Klifords gīrcs (Clifford James<br />
Geertz), savos pētījumos secinot, ka cilvēka uzvedību daudz spēcīgāk nosaka<br />
nevis iedzimtas, ģenētiskas, t. i., bioloģiski noteiktas, bet gan kultūras veidnes.<br />
(gīrcs, 1998, 214. lpp.) Šis viedoklis izrietējis, vērojot, kā veidojas cilvēka uzvedība,<br />
un secinot, ka tā ir ļoti plastiska. Atšķirībā no citu sugu īpatņiem cilvēkam<br />
ģenētiski dota iespēja attīstīt uzvedību vairākos iespējamos virzienos – radot bērniem<br />
atšķirīgus kultūras un sociālās vides apstākļus, tātad bērnu attīstībai atšķirīgus<br />
nosacījumus, tiek iegūts arī pilnīgi atšķirīgs rezultāts. Tas pētniekiem licis secināt,<br />
ka cilvēka potenciālo attīstības virzienu ir ļoti daudz, bet kultūra, sociālie apstākļi
Change language