You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
204 Pe d a g o ģ i j a un s k o l o t ā j u i z g l ī t ī b a<br />
labam darbam” un cilvēkdarbība, ievērojot tos principus, par kuriem runājis Kristus.<br />
(Schütze, 1870, S. 4, 612–613) Citējot Velingtonu (Wellingon), Šuce norāda uz<br />
sekām, ja no izglītības tiek izslēgti minētie audzināšanas aspekti: ,,Bez audzināšanas<br />
ar savu skolas izglītību jūs radāt rafinētus velnus.” (Schütze, 1870, S. 623)<br />
Runājot par cilvēku, kuru skolotājs veidos, Šuce aicina uz līdzsvaru: ,,Audzināt<br />
cilvēkus tikai debesīm un neņemt vērā viņu zemes [laicīgās] vajadzības tikpat maz<br />
atbilst Dieva noteiktajam cilvēka aicinājumam kā, no otras puses, tīri pasaulīga, par<br />
šīs pasaules dzīvi gādājoša, materiālistiska izglītība. [..] jau pats Luters noliedza<br />
abas vienpusības,” raksta Šuce un secina: ,,Tātad, ir Dievs un pasaule, debesu [garīgais]<br />
un zemes [laicīgais] – tie ir divi poli, starp kuriem nepārtraukti jānorisinās<br />
visai audzināšanas darbībai. Katra veselīga kristīga cilvēku audzināšana vienlaikus<br />
audzinās un izglītos priekš zemes un debesīm, valstij un Baznīcai. Izglītības sistēma,<br />
kas šīs pamatattiecības izkropļo, pati ir izkropļota.” (Schütze, 1870, S. 5)<br />
Balstoties uz minēto izpratni, Šuce formulē jēdzienu audzināšana (Erziehung).<br />
Tā ir ,,audzinātāja plānota un īstenota iedarbība uz audzēkni ar nodomu attīstīt viņa<br />
spējas un spēkus, lai audzēknis varētu piepildīt un sasniegt savu zemes [laicīgo] un<br />
debesu aicinājumu”. (Schütze, 1870, S. 5)<br />
E. Krīka grāmata izglītības filozofijā<br />
Pēc <strong>Latvijas</strong> valsts nodibināšanas skolotājus sāka sagatavot 1919. gadā dibinātās<br />
<strong>Latvijas</strong> <strong>Universitāte</strong>s Pedagoģijas nodaļā, kur mācībspēki Aleksandrs Dauge<br />
(1868–1937), Jānis Kauliņš (1863–1940) un Eduards Pētersons (1882–1940)<br />
kļuva par galvenajām personām skolotāju sagatavošanā un pedagoģijas zinātnes<br />
attīstībā Latvijā 20. gadsimta 20.–30. gados, tomēr neviens no viņiem nesarakstīja<br />
īpašu mācību grāmatu vispārīgajā pedagoģijā, kas tiktu plaši izmantota skolotāju<br />
gatavošanā. Taču gan A. Dauge, gan J. Kauliņš savos rakstos atsaucas uz Ernsta<br />
Krīka (Ernst Krieck, 1882–1947) darbu Philosophie der Erziehung („Audzināšanas<br />
filozofija”) (Dauge, 1932; Prof. J. Kauliņa vēstule.., 1938), kas nāca klajā 1922.<br />
gadā Jēnā (Vācijā) un vēlāk vairākkārt tika pārpublicēts un Latvijā izmantots par<br />
pedagoģijas mācību grāmatu.<br />
Ernsts Krīks, sākotnēji tautskolotājs, vēlāk nacistiskās Vācijas universitāšu<br />
profesors un rektors, augsta ranga esesietis, ir atzīts par vienu no nacionālsociālisma<br />
pedagoģijas pamatlicējiem. (Nübel, 1994) Taču 1922. gadā sarakstītajā darbā rasu<br />
teorijas un vācu tautas izredzētības sludināšanas aizsākumi ir pamanāmi tikai šodienas<br />
lasītājam, kam jau ir zināma šo uzskatu tālākā baisā attīstība. Laikabiedriem<br />
E. Krīka darbs ir „kāda bijušā vācu tautskolotāja” pedagogam nepieciešama grāmata<br />
par „cilvēka veidošanos un izveidošanos”. (Dauge, 1932, 3. lpp.)<br />
E. Krīks cilvēku aplūko metafiziskās paradigmas ietvaros pirmām kārtām kā<br />
garīgu būtni. Viņš pretstata šo garīgo cilvēku racionālajam cilvēkam, kas pēdējos<br />
gadu simteņos ir izaudzis Rietumzemēs un savas esības būtību meklē zinātnē un<br />
tehnikā. (Krieck, 1922, S. 49)<br />
Krīks uzskata, ka cilvēka tapšanas un attīstības ceļš ved uz iekļaušanos augstākā<br />
garīgā vienībā – kopībā jeb sabiedrībā (Gemeinschaft). Sabiedrība Krīka izpratnē ir<br />
patstāvīgs, saprātīgs, vienots garīgs organisms – indivīds ar savu īpašu dzīvi, kas
Change language