1. - Latvijas Universitāte

I. Mīlgrāve. Mājturības mācību grāmata kā medijs 20. gs. 20.–30. gados 223
veids ir arī amatu māksla − mākslinieciskie un kultūras elementi rokdarbos,
piemēram, tekstilmāksla un rotu veidošana, tātad mājturības mācību priekšmeta
sastāvdaļas. Pētījumā uzsvērts, ka izglītības sistēmu var uzskatīt par līdzekli bērnu
sagatavošanai dzīvei, kas kļūst arvien nedrošāka. (Mākslas izglītība un kultūras
izglītība Eiropas skolās) Tātad skolai ir sava loma palīdzības sniegšanā. Tā ļauj
jauniešiem attīstīt pašpaļāvības sajūtu gan kā individuālām personībām, gan kā
dažādu sociālo grupu locekļiem. Turklāt ir atzīta nepieciešamība rosināt jauniešus
attīstīt plašu prasmju un interešu klāstu, kas ļautu viņiem identificēt un nostiprināt
savu potenciālu un veicinātu viņu radošumu.
Līdz šim nav izpētīta mājturības mācību grāmatu vēsturiskā attīstība, taču šim
mācību priekšmetam vienmēr bijusi nozīmīga vieta izglītības saturā. To apliecina
gan pedagoģijas klasiķu (J. A. Komenskis, Ž. Ž. Ruso), gan mūsdienu zinātnieku
(J. Anspaks, E. oļehnoviča u. c.) atziņas par rokdarbu nozīmi personības izaugsmē.
Rokdarbi
• attīsta roku veiklību, pirkstu lokanību, tausti;
• attīsta redzi, acumēru;
• attīsta novērošanas un salīdzināšanas spējas;
• veicina uzmanību, atmiņu, pieradina pie domāšanas, aprēķināšanas;
• dod darba prieku un paļāvību uz paša spēkiem;
• sekmē disciplīnu un pacietību;
• sekmē tīrības un kārtības ievērošanu, praktiskumu, taupību;
• pieradina pie patstāvīga radošā darba;
• apmierina bērnu tieksmi pastāvīgi kustēties un darboties;
• veicina krāsu harmonijas izpratni un vispārīgu estētisko gaumi;
• sagatavo praktiskai dzīvei. (Komenskis, 1632; Zeidels, 1926; Anspaks, 2003;
oļehnoviča, 2005)
Katrā cilvēces attīstības posmā skolai ir bijuši savi specifiski uzdevumi, kas
atbilda sabiedrības ideāliem. Latvijas brīvvalsts laikā Izglītības ministrija norādīja,
ka atsevišķu mācību priekšmetu mērķi ir pakļauti kopīgam audzināšanas mērķim.
Katram mācību priekšmetam bija jāpalīdz audzēknim veidoties par personību un
pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Katra skolotāja uzdevums bija līdzdalība skolēnu
audzināšanā un viņa uzskatu nostiprināšanā reliģiskā, ētiskā, valstiskā un nacionālā
garā. Nenoliedzami, laikmeta diktētie mērķi atspoguļojas mācību līdzekļos. Atziņu,
ka mediji nodod patērētājiem sava laika kultūras shēmas un idejas, pilnībā var attiecināt
uz brīvvalsts laika mājturības mācību grāmatām. 20. gadsimta 20.–30. gados
grāmatas pildīja informatīvo, ideoloģisko, radošo, izglītojošo un audzinošo funkciju.
Rakstā analizētās mācību grāmatas savulaik kļuva par izglītības un audzināšanas
līdzekli. To noteica šo grāmatu plašā izplatība un popularitāte.
Daļa didaktisko principu, kas mūsdienās izvirzīti mācību literatūrai, sastopami
jau Latvijas brīvvalsts laikā izdotajās mācību grāmatās:
• mērķtiecīgums – mērķis kā ideāls priekšstats par vēlamo sasniegumu;
• saprotamība, ko nodrošina satura atbilstība skolēna attīstības līmenim un
viņa uztveres īpatnībām;