1. - Latvijas Universitāte

I. Skulte. E-grāmata un interaktīvā tāfele – tehnoloģijas mūsdienu skolā: izaicinājumi .. 79
lielumi sākumā ir lielāki kā citiem bērniem. Bet ar zīmējumiem. Tomēr grāmatai
nevajadzētu būt arī uzbrūkošai.”
„Tā ir laba lieta, bet viennozīmīgi paliks grāmatas. Ar gadiem tas atmaksāsies.
Arī pirmklasnieks prot ar datoru apieties labāk nekā es. [..] tiek veicināts, lai lasa
žurnālus. Tas atkarīgs no manis un Jums un valsts – kādu koncepciju tā pieņems.
Jo lasot datorā pārskrien visam ar acīm, bet lasot grāmatu, ir savādāk.”
Atturīgas ir atbildes arī par skolēnu patstāvīgo darbu interaktīvās vidēs. Tās
ir dažādas, un to emocionāli ekspresīvā modalitāte nereti norāda uz respondenta
skepsi situācijā, kad jautājums ir kaitinošs, jo šķietami nav atbildams, tāpēc ka nav
saistāms ar skolotāja ikdienas pieredzi:
„Īsti nesapratu, kas ar to ir domāts? Vai elektroniski pilda mājas darbu? Nē, jo
skolotājam nav iespējama atgriezeniskā saite.”
Tomēr ir skolotāji, kas šādus uzdevumus iekļāvuši savu priekšmetu pasniegšanas
metodikā; ir skolotāji, kas pieļauj, ka viņu skolēni šādi mācās, tomēr ne viņu
priekšmetu; un ir skolotāji, kas sastop savus skolēnus interneta vietnēs, kur publicēti
un gatavojami uzdevumi – paši mācoties, skolotāji aicina līdzdarboties savus skolēnus,
strādāt ar mācību materiāliem, taču no ikdienas mācību darba brīvajā laikā:
„Bērni izmanto datorus palīglietām, izklaidēm, bet ne tikai. Nesen biju kursos,
kur mācīja, kā veidot uzdevumus uzdevumi.lv, un biju pārsteigta, ka trīs manas
klases skolēni bija reģistrējušies. Viņi tad arī iemēģināja uzdevumus, ko biju izveidojusi.”
Respondenti atzīst, ka daudz kas atkarīgs no skolas vadības, bet vēl vairāk –
no katra skolotāja. Tieši viņa kompetencē ir konkrētie, praktiskie risinājumi, kuru
paraugi tiek popularizēti valsts līmenī atbalstītās programmās, bet, lai šādi modeļi
konstruktīvi darbotos, skolotājam ir jābūt angažētam, ieinteresētam, ar vīziju par
nākotni un vēlmi datorizētās komunikācijas veidus, ko bērni apguvuši paši un ieraduši
izmantot izklaidei, radoši lietot mācību darbā. Ir skolotāji, kas būtu gatavi,
piemēram, uzdot uzdevumus, kuru risināšanā nepieciešams mobilais telefons, taču
šeit grūtības slēpjas formātu un iespēju dažādos līmeņos, kādi pieejami gan skolēniem,
gan skolotājiem. Mobilais telefons skolā – tā ir īpaša un interesanta tēma.
Ir skolas, kurās tā lietošana stundu laikā disciplīnas apsvērumu dēļ ir aizliegta.
Tam ir pamats, jo bērni mobilo telefonu izmanto „ļoti radoši”, arī lai „špikotu” jeb
norakstītu (tā vietā, lai atcerētos), fotografētu, kā arī spēlētu spēles un komunicētu
stundu laikā. Taču, ja mobilā telefona iespējas uzdevumu veidošanā radoši liktu
lietā skolotājs, skolēnu interesi par tehniskajiem jauninājumiem varētu izmantot
arī mācību mērķiem. Šādu atziņu pauda vairāki aptaujātie, lai arī bez konkrētām
idejām, kā to praktiski realizēt.
Apkopojot skolotāju intervijās iegūto informāciju, jāsecina, ka skolotāji pamatos
izprot jauno mediju nozīmi ikdienas dzīves un kultūras izmaiņās un pieņem to
ienākšanu skolā kā realitāti. Tai pašā laikā ir maz skolotāju, kas šīs pārmaiņas vērtē
tikai pozitīvi un ar pārliecību un visā pilnībā izmanto jauno mediju dotās iespējas
mācību darbā. Drīzāk vērojama kritiska un negatīva attieksme, kas pamatā saistīta
ar 1) kultūraizspriedumiem; 2) plašāka ilgtermiņa skatījuma par jauno mediju lomu
skolotāja darbā (pedagoģiskās filozofijas, vīzijas) trūkumu; 3) konkrētas taktikas,
metožu un prasību trūkumu (nav skaidrs, kas tieši jāmāca ar un par jaunajiem