1. - Latvijas Universitāte

I. Skulte. E-grāmata un interaktīvā tāfele – tehnoloģijas mūsdienu skolā: izaicinājumi .. 75
izteikumus nācās dzirdēt pat no tādām skolotājām, kas jau tagad mācību procesā
lieto dažādus multimedijus un neizslēdz, ka darīs to arī turpmāk. Piemēram:
„Bērnu vēl lielāka piesiešanadatoram datoram – – tātad tātad viņu viņu veselība,veselība, veselība, , t. t. t. sk., sk., sk., nervu nervu nervu sistē-
sistē- sistēsistēma,
redze u. c. No elektroniskās grāmatas varētu būt grūtāk mācīties.”
„Man [skolēni] vairāk uz bibliotēku iet. Mēs neļaujam [izmantot internetu] un
sakām, lai iet uz bibliotēku. Bet lielie atšķirībā no sākumklasēm izkopē informāciju
no interneta, un to var redzēt, jo tas ir citādā valodā utt. Tad bērni niknojas,
ja aizrāda.”
„Esmu konservatīva un ceru, ka papīra grāmata saglabās savas pozīcijas un būs
prestiži lasīt tās. Un dators bez pēdām izzudīs no zemes virsas.”
„Elektroniskais žurnāls ir dažu cilvēku iegriba, kurai mēs visi dancojam līdzi.
Tātad atgriezties pie papīra žurnāla. Es bez tā sauktajām modernajām tehnoloģijām
mierīgi varētu iztikt.”
Protams, nav iespējams izzināt mediju attīstības nākotni, tāpat skaidrs, ka šī
(kā jebkura cita) attīstība saistīta ar vēl neizzinātiem riskiem, kas skar cilvēku bioloģiskā
līmenī. Tomēr, ikdienas darbā balstoties uz pieņēmuma par digitālo tehnoloģiju
pārejošo raksturu (iepretim grāmatas nemainīgajam statusam) vai mistisku,
loģiski neizskaidrojamu „ļaunumu”, skolotājs visbiežāk pat nemēģina iedziļināties
potenciālajās zināšanu satura un struktūras izmaiņās, ko nosaka multimediju lietošana.
Tāpat nav konceptuāli, objektīvi un konstruktīvi novērtētas bērna uztveres,
uzmanības, atmiņas un iztēles procesu izmaiņas, kuras rada mediju lietojums (paradoksāli,
ka par šīm izmaiņām liecina gandrīz visu intervēto skolotāju atbildes).
„Citādi, atšķirīgi” ne vienmēr nozīmē sliktāk, un izzinoša, atvērta attieksme pret
mainīgo un izmaiņām nereti ir efektīva darba pamats. Daudzi skolotāji šīs izmaiņas
novērtē, lai arī ne vienmēr zina, kā pret tām attiekties.
„Dators ir izdarījis to, ka mēs vairāk neprotam rakstīt. Skolēnu rokraksti ir
katastrofāli. gan jau būs vietas, kur būs jāraksta ar roku. Bērni ļoti daudz raksta
bez garumzīmēm, un, ja tu nelasi skaļi, tad tu nedzirdi skaņas garumu.”
„Dators ir jālieto, lai palīdzētu atrast materiālus, kas palīdzētu nonākt pie
labāka rezultāta mācību procesā. Mēs mācām mācīšanas pēc. [..] Mēs nemākam
atrast avotus. Nav jāzina no galvas dati, jāprot atrast informāciju, dators jālieto –
lai atrastu informāciju.”
Šādi un līdzīgi izteikumi liecina, ka Latvijas skolotāji analītiski un ar pētniecisku
interesi fiksē tās izmaiņas kultūrā un skolēnu kognitīvajā attīstībā, kuras radījusi
jaunā multimediālā virtuālā un mobilā vide, tomēr
1) nedz apgūstot savu profesiju augstskolā, nedz tālākizglītības kursos, konferencēs
un metodiskajās mācībās, kur arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta
digitalizēto mācību metožu popularizēšanai un skolotāju datorprasmju palielināšanai,
skolotājam netiek sniegta vispārīga teorētiska un konceptuāla
izpratne par jauno mediju vidi. Bet tai nepieciešamas gan skolu beidzēju
jaunās zināšanas un prasmes (mediju kompetence), gan arī pedagogu un
skolas vadības elastīgums, empātija un nepārtraukta attīstība. Jauno mediju
vide nosaka arī sava veida jaunu izglītības koncepciju, daudzējādā ziņā