You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
L. Šteinberga. Animācijas izmantošanas iespējas izglītībā: pieredze un perspektīvas 145<br />
Abas šīs pieejas realizē Lena Māstermana definēto reprezentatīvo mediju<br />
pedagoģijas paradigmu (Masterman, 1998), kas attīstījās 20. gadsimta 70. gadu<br />
beigās, respektīvi, mediju pedagoģijai jāsniedz zināšanas, ar kādiem paņēmieniem<br />
mediji atspoguļo realitāti un kā mediji iedarbojas uz cilvēku, tai jāsniedz cilvēkiem<br />
prasmes lietot medijus savstarpējā komunikācijā. (Masterman, 1998, p. 7–13). Tieši<br />
veidojot filmiņu, bērni un jaunieši mācās ne tikai patērēt, bet arī patstāvīgi radīt<br />
idejas un vizuālus tēlus kā medijus. Tātad bērni mācās ne vien dzīvot virtuālajā<br />
pasaulē, bet arī paši rada šo pasauli, projektē un radoši funkcionē tajā, jo mācīšanās<br />
rezultāti ir saistīti ar cilvēka aktivitāti, ar praktisko pieredzi: gan veiksmēm,<br />
gan neveiksmēm. Tieši mediju veidošanas procesā bērni gūst izpratni par mediju<br />
ietekmi, veidošanas tehnikām, ar kādām mediji iedarbojas uz auditoriju. Arī LU<br />
doktorante I. Vanaga atzīst: „Viens no mediju kompetences mērķiem ir nodrošināt<br />
studentiem prasmi radīt mediju produktus.” (Vanaga, 2008, p. 47) Veidojot animācijas<br />
filmu, klasē tiek modelēta situācija kā filmas uzņemšanas laukumā, bērniem<br />
iedalot profesionālas lomas (filmas producents, teksta autors, skaņu operators, teksta<br />
ierunātājs, tēlu veidotājs, dizaina noformētājs, ilustrators, animators, fotogrāfs,<br />
montāžists utt.) un rosinot tās imitēt. Mācību vidē tiek radīta simulācijas situācija,<br />
kur skolēniem ir iespēja identificēties ar animācijas filmu veidotājiem. Mediju<br />
mācībā šāda praktiska pieeja veicina kritisko domāšanu. Arī dāņu profesors, kursu<br />
„Animācija kā mācīšanās līdzeklis” direktors Berge Pugholms atklāj: „Kad bērniem<br />
ir praktiska iespēja veidot animācijas filmas, viņi ir rosināti saprast un aizdomāties<br />
par ziņojumu, kas slēpjas aiz jebkura medija.” (Pugholm, 2008, p. 42) A. Armane<br />
savā maģistra darbā atzīst: „Mūsdienās bērni dzīvo masu mediju varā – kustīgus<br />
tēlus var skatīt gan televīzijā, gan kino, gan video ierakstos, gan kompjūterspēlēs.<br />
Tomēr tikai retais bērns aizdomājas par to, kā animācija tiek veidota, līdz brīdim,<br />
kad viņam pašam tiek dota šāda iespēja.” (Armane, 2006, 8. lpp.) Veidojot animācijas<br />
filmu, bērns, izmantojot tehniku, mācās simbolu veidā ar attēlu un kustību nodod<br />
ziņojumu sabiedrībai: klasesbiedriem, draugiem, vecākiem. Tā ir jauna saskarsmes<br />
veida apgūšana. Veidojot filmu vai sižetu animācijas tehnikā, bērns mācās strādāt ar<br />
tehnoloģijām un animācijas programmām, darba procesā bērns veido vizuālus tēlus,<br />
fonus un citus rekvizītus; animējot tēlus, var atklāt neverbālās komunikācijas nozīmi<br />
saskarsmē; fiksējot tēla emocionālos pārdzīvojumus, tiek rosināta empātijas spēju<br />
attīstība. Tā kā animācija ir darbietilpīgs process, filmas tiek veidotas galvenokārt<br />
grupās, kas sekmē komunikatīvo prasmju pilnveidi. Tā ir iespēja audiovizuāli paust<br />
domas, attieksmes un vērtības. Bērns tiek rosināts domāt par stāsta kompozicionālo<br />
veidojumu, par to, kā uzrunāt skatītājus, kā izmantot lingvistiskus, vizuālus,<br />
audiālus modus, kā pievērst auditorijas uzmanību un likt tiem smieties, skumt un<br />
noticēt ekrāna realitātei.<br />
Secinājumi<br />
Animācija kā mākslas un komunikācijas veids pastāvējusi jau pirmatnējā<br />
sabiedrībā, un animācijas starpdisciplinārā daba ļauj to veiksmīgi izmantot arī izglītībā:<br />
gan animatoru veidotas filmas, gan bērni paši var veidot animācijas filmas,<br />
vienlaikus apgūstot mācību vielu. Animācijas filmas top gan bērnu neformālajā,<br />
gan formālajā izglītībā, galvenokārt kā mācību priekšmets interešu izglītības programmā.<br />
Taču pedagoģiskā pieredze un pētījumi liecina, ka aktuāli būtu izmantot
Change language