1. - Latvijas Universitāte

168 Pe d a g o ģ i j a un s k o l o t ā j u i z g l ī t ī b a
ir detalizēti atspoguļoti notikumi, kas realitātē noris daudz ātrāk, piemēram, apziņas
plūsmas, domāšanas procesu vai darbības plaši izvērsts attēlojums, kas tiek lietots
stāstītāja vai tēlu ātri noritošu apziņas procesu atspoguļošanai.
No drāmas elementiem ar kinofilmu ir iespējams salīdzināt darbību, personas
un telpu. Literārajos tekstos telpa nekad nav pašmērķis, un autors reti to izvēlas
bez dziļākas nozīmes. Analizējot gan drāmas tekstu, gan filmu, vienmēr vajadzētu
pārdomāt telpas dažādās funkcijas (darbības telpa, dzīves telpa, noskaņu telpa,
perspektīvas telpa, kontrastu telpa, simbolu telpa, domu telpa). Telpu var izmantot
arī kā motīvu, kas lasītājā/skatītājā izraisa noteiktas asociācijas un atvieglo mākslas
darba uztveri. Biežāk lietotie telpu motīvi: lauks – vieta ārpus civilizācijas,
norobežošanās un aizbēgšana no civilizācijas, lēmumu pieņemšanas vieta, brīvības
izjūtas; logs – robeža starp iekšpusi un ārpusi, ierobežojums un brīvība, ilgošanās
pēc tālienes un neatkarības; kalni vai jūra – cilvēka neskarts dabas spēks, brīvība,
atbrīvošanās, būtiski dzīves lēmumi; pilsēta – civilizācija, dabas tālums, vientulība
cilvēku masā, anonīmi draudi, apspiešana, noziegumu vieta, kūsājoša dzīve utt.
Fabula ir notikumu apkopojums hronoloģiskā secībā. Fabulā ir ietverts viss,
kas notiek konkrētā laika posmā, ieskaitot detaļas, kuras parasti netiek uzskatītas
par svarīgām. Pēc fabulas gan filmā, gan literārā darbā nevar spriest par galveno
un cēloniskajām sakarībām. Piemēram, režisora B. Millera filmas „Kapote” fabula
ir šāda: „Rakstnieks intervē divas slepkavas un uzraksta grāmatu par viņu noziegumu.
Slepkavas tiek nogalinātas. Rakstnieks kļūst slavens. Vēlāk viņš kļūst par
alkoholiķi.” Sižetā ir ietverts tikai tas, par ko patiešām tiek stāstīts. Sižeta elementi
ir izkārtoti cēloniskās un loģiskās sakarībās. Filmas „Kapote” sižets: „godkārīgs
rakstnieks intervē divus slepkavas un raksta par viņiem grāmatu, kas kļūst par
bestselleru. grāmatas panākumi pieaug pēc nāvessoda, kas tiek izpildīts abiem
slepkavām. Rakstnieks ir slavens, taču, vainas apziņas un pašpārmetumu mocīts,
palīdzību meklē alkoholā.” (Munaretto, 2009) gan drāmā, gan filmā varoņa „ceļojumam”
ir trīs posmi, kas atbilst sižeta iedalījumam trīs cēlienos. Katram posmam ir
sava funkcija sižeta veselumā. Visus trīs posmus var nosaukt pēc to dramaturģiskā
uzdevuma (ekspozīcija, galvenā daļa un atrisinājums) vai arī atbilstoši varoņa „ceļojuma”
ainām (šķiršanās, pārbaudījumi, nonākšana mērķī). Filmas scenārija analīze
parasti nozīmē dramaturģijas izpēti. Būtiskākais jautājums: kā fabula tiek izveidota
par sižetu. Klasiskās kinofilmas raksturīgākās pazīmes: pabeigts stāstījuma veids;
situācija, kuras līdzsvars sākumā tiek izmainīts un beigās atkal atjaunots; trīsdaļīga
uzbūve; skaidri iezīmēti pavērsiena punkti; atrisinājuma novilcināšana ar daudziem
pārbaudījumiem, kas varonim ir jāizpilda. Populāru filmu sižeti līdzinās mītu un
pasaku sižetiem. Ja par mērauklu izmanto Holivudas filmu paraugu, varētu teikt, ka
stāstīšanas laukā vairāku gadu tūkstošu laikā nekas daudz nav mainījies. Arī filmas,
kas arēji ir pielāgotas mūsu laikmeta apstākļiem (brauc ar auto, izmanto datoru
utt.), darbības uzbūve un personu konstelācija ir tāda pati kā senāko laiku izrādēs,
kas tika rādītas tirgus un ciematu laukumos. Piemēram, filmu „Zvaigžņu kari” var
uzskatīt par modernu pasaku. Taču tos pašus sižetus var saskatīt filmās, kas pirmajā
mirklī pat nerada pasakas iespaidu, piemēram, „Jēru klusēšana”, jo arī tas ir stāsts
par varoņa ceļojumu, kura laikā tam jāiziet dažādi pārbaudījumi, un beigās varoņa
Es ir pārtapis jaunā kvalitātē. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka mitoloģisko stāstīšanas
paraugu izmantošana arvien no jauna ir trūkstošas oriģinalitātes pazīme, piemēram,