1. - Latvijas Universitāte

26 Pe d a g o ģ i j a un s k o l o t ā j u i z g l ī t ī b a
pie izmaiņām fizioloģiskā līmenī, proti, pie izmaiņām smadzeņu darbībā. (Prensky,
2001a, 2001b)
D. Tapskots kā pretmeta jēdzienu „interneta paaudzei” lieto apzīmējumu „televīzijas
paaudze”, bet M. Prenskijs izvēlējies salīdzinājumu ar imigrantiem, nosaucot
tos, kuri nav uzauguši digitālajā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju vidē,
par „digitālajiem imigrantiem” (digital immigrants). (Prensky, 2001a) Asociācija
ar pilsoņiem un imigrantiem ļauj labāk izprast paaudžu atšķirības.
„Digitālajiem pilsoņiem” raksturīga
• ātra informācijas uztvere,
• priekšrokas došana vizuālai informācijai un hipertekstam,
• spēja vairākas lietas darīt reizē,
• networking – darbs, mācīšanās, satikšanās, iepirkšanās utt. interneta vidē,
• vēlme iesaistīties un darboties kopā,
• pastiprināta vajadzība pēc uzmanības un reakcijas uz paveikto,
• dzīve, darbs, mācības kā izklaide, kā spēle (edutainment),
• orientācija uz sasniegumiem, inovācijām, jaunākajām tehnoloģijām,
• kritiska pieeja informācijai, it visa apšaubīšana. (Prensky, 2001a)
„Digitālie imigranti” kā jau lielākā daļa imigrantu dzīvo atmiņās par dzimteni,
izmanto visas iespējas runāt dzimtajā – poligrāfijas – valodā, jaunapgūtajā valodā
„runā ar akcentu”, kas izpaužas, piemēram, e-pasta vēstuļu izdrukāšanā pirms izlasīšanas.
„Digitālie imigranti” kā jau imigranti – daži jaunajā kultūrā adaptējas ātri
un veiksmīgi, daži neadaptējas un līdz galam neizprot vietējos iedzīvotājus, viņu
dzīves stilu un tradīcijas. (Prensky, 2001a)
M. Prenskijs norāda uz problēmām, kas rodas, ja „digitālajiem imigrantiem”
jāmāca „digitālie pilsoņi”, kuri runā ne tikai atšķirīgās valodās, bet arī visbiežāk
dzīvo atšķirīgās informācijas telpās. Skolotāji – „digitālie imigranti” – visbiežāk
uzskata, ka skolēni nevar sekmīgi mācīties, paralēli klausoties mūziku vai komunicējot
internetā, ka mācīšanās nevar būt jautra un izklaidējoša nodarbe, ka tām
pašām mācību metodēm, pēc kurām mācījās viņi, ir jādarbojas arī tagad. (Prensky,
2001a)
Secinājumi
N. Postmens uzskata, ka bērnību iespējams nosargāt, atgriežoties pie 18. gadsimta
bērnības koncepcijas, kurā bērni ir nošķirti no pieaugušo pasaules. Un to
var panākt, pasargājot bērnus no medijiem un atjaunojot pieaugušo – vecāku un
skolotāju – autoritāti un kontroli pār bērniem. Skola šajā kontekstā ir kā pēdējais
drukātās kultūras aizsardzības bastions, kurā audiovizuālajiem medijiem nav vietas.
(Postman, 1995, 1999)
D. Tapskots pretēji N. Postmenam bērnos saskata iedzimtu viedumu un nepārtrauktu
vēlmi izzināt. Un mediju tehnoloģijas šajā kontekstā ir labs partneris, jo tās
sniedz visas iespējas bērniem izpausties un attīstīt sevi. Pieaugušie, pēc D. Tapskota
domām, šai ziņā ir tālu aiz bērniem, un viņiem krietni jāpiepūlas, lai tiktu bērniem
līdzi. (Tapscott, 1998)