Liela Cina

Lielā Cīņa
Tika pieliktas rosīgas pūles, lai Luters dotu savu piekrišanu izlīdzināties ar Romu.
Dižciltīgie lielkungi rādīja viņam, ka ja viņš pastāvēšot pie sava sprieduma un uzturēšot to
pret baznīcu un konciliem, viņu drīz izdzīšot no ķeizarvalsts un viņš palikšot bez
patvēruma. Uz šo spiedīgo pārliecināšanu Luters atbildēja: «Kristus evaņģēliju nevar tā
sludināt, bez ka tas kādiem nesaceltu dusmas. Kā lai drīkstētu bailes no briesmām novērst
mani no Dieva vārdiem un no vienīgās patiesības? Labāk es atdodu miesu, dzīvību un
asinis.» {LC 165.1}
Atkal viņam uzmācās, lai viņš padodoties. ķeizara spriedumam, tad ne no kā viņam
nebūšot jābīstas. «Man tur nav nekas pretī,» viņš atbildēja, «ka ķeizars, vai lielkungi, vai
kāds vismazākais no kristīgajiem manas grāmatas pārbauda, bet tam jānotiek vienīgi Dieva
vārdus palīgā ņemot. Cilvēki drīkst tikai tiem paklausīt. Mana sirdsapziņa ir saistīta ar
Dieva vārdiem un svētiem rakstiem.» {LC 165.2}
Uz kādu citu pārrunāšanas mēģinājumu viņš atbildēja: «Drīzāk es atsacīšos no saviem
miesas sargiem un nodošu savu dzīvību ķeizaram, bet nemūžam no Dieva vārdiem!» Viņš
izteica gatavību, padoties vispārīga koncila izšķiršanai, bet tikai ar to noteikumu, ka tas pie
izšķiršanas pamatotos uz svētiem rakstiem. «Kas attiecas uz Dieva vārdiem un ticību,» viņš
piebilda, «tad katrs kristīgais var tikpat labi spriest kā pāvests viņa vietā, un kaut viņu arī
pabalstītu miljons koncilu.» Tāpat draugi kā pretinieki beidzot pārliecinājās, ka tālāki
salīdzināšanas mēģinājumi ir veltīgi. {LC 165.3}
Kad Luters būtu atkāpies kaut arī tikai no viena savu punkta, sātans un viņa pulki būtu
palikuši par uzvarētājiem. Bet šis nešaubīgais stiprums bija līdzeklis priekš draudzes
atsvabināšanas un jauna labāka laikmeta sākums. Šī viena vīra iespaidam, kas uzdrošinājās
pats domāt par reliģijas lietam un pats darboties, bija jāiedarbojas uz draudzi un pasauli ne
tikai toreiz, bet priekš visām nākošām audzēm. Viņa pastāvība un uzticība stiprinās
līdz laika galam visus, kam būs jāiziet cauri tamlīdzīgus piedzīvojumus. Dieva spēks un
diženums stāvēja pāri pār cilvēku padomu, pāri pār sātana milzīgo varu. {LC 165.4}
Drīz Luteram ar ķeizara pavēli tika pavēlēts griezties atpakaļ uz mājām, un viņš zināja,
ka tam drīz sekos notiesāšana. Draudoši mākoņi karājās virs ceļa, kur tam bija jāiet; bet
kad viņš atstāja Vormsu viņa sirds bija pilna prieka un pateicības. Viņš sacīja: «Velns
apsargāja pāvesta pili, bet Kristus tajā ietaisīja caurumu, un sātanam vajaga atzīties, ka tas
Kungs ir varenāks.» {LC 166.1}
Vēl arvien apgarots no vēlēšanās, kaut ķeizars neuzskatītu viņa nelokāmību par
sacelšanos, viņš tam rakstīja: «Dievs, siržu manītājs, ir mans liecinieks, ka es. visā
padevībā esmu gatavs sekot jūsu ķeizariskai majestātei, lai būtu dzīvība vai nāve, gods vai
kauns, un man cita izņēmuma nav, ka ja Dieva vārds to prasa, kurā cilvēks dzīvo. Laicīgās
lietās piederas, ka cilvēki viens otram uzticas, jo tāda savstarpīga padošanās nedara
dvēselēm nekādu ļaunumu. Bet kad lieta attiecas uz Dieva vārdiem un mūžīgām vērtībām,
94