Liela Cina

Lielā Cīņa
Kad romiešu garīdzniecība redzēja, ka viņas sapulces tiek mazāk apmeklētas, viņa
sauca valsts iestādes palīgā un ar visiem viņas varā atrodošamies līdzekļiem mēģināja
atdabūt klausītājus. Bet tauta jaunajās mācībās bija atradusi to, kas apmierina dvēseles
prasības un novērsās no tiem, kas to tik ilgi bija barojuši ar māņticīgiem paradumiem un
cilvēku teikām. {LC 185.2}
Kad kautkur iedegās patiesības sludinātāju vajāšanas, viņi ievēroja Kristus vārdus: «Bet
kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēgat uz citu.» Gaisma iespiedās visur. Bēguļi kaut kur
atrada viesmīlīgas durvis, kuras viņiem atdarījās, un tur palikuši viņi sludināja Kristu;
dažreiz baznīcā, bet kad viņiem šo tiesību liedza, tad privātās mājās, vai zem klajas debess.
Kur viņi kādreiz bija dzirdēti, tur bija iesvētīts dievnams. Ar tādu enerģiju un paļāvību
sludināta patiesība izplatījās visur ar neatturamu spēku. Par velti sauca palīgā baznīcas un
pilsoniskās valdīšanās priekš ķecerības apslāpēšanas. {LC 185.3}
Par velti bija cietums, spīdzināšana, uguns un zobens. Tūkstoši ticīgo apliecināja savu
ticību ar savām asinīm, un darbs gāja uz priekšu. Vajāšanas bija tikai priekš tam, lai tiktu
izplatīta patiesība un lai murgošana, kuru sātans bija centies ar pēdējo savienot, panāktu to,
ka jo spilgtāki izceltos starpība starp Dieva darbu un sātana darbu. {LC 185.4}
113