Liela Cina

Lielā Cīņa
saucami». To atzina koncils; un pāvestam noģērba amata drēbes, atņēma svētās nozīmes
un iemeta cietumā. Pāvestus— līdzcenšus arī atcēla un izvēlēja jaunu pāvestu. {LC 96.3}
Lai gan pāvests bija izdarījis daudzreiz lielākus noziegumus, nekā tos, kādus Huss
atrada pie priesteriem, un kuru dēļ viņš bija prasījis reformas, tas pats koncils, kas neganto
pāvestu atcēla, gribēja tagad apspiest reformatoru. Husa apcietināšana sacēla Bohēmijā
lielu sašutumu. Vareni muižnieki iesniedza koncilam protesta rakstus pret šo kauna darbu.
Ķeizaram ne visai labi patika drošības. pavadoņu aizskāršanu un viņš pretojās Husa
apcietināšanai. Bet reformatora ienaidnieki bija stipri ieēdušies un cieši apņēmušies. Viņi
izlietoja ķeizara aizspriedumus, viņa bailes un dedzību par baznīcu sev par labu. Viņi gari
pierādīja, ka ķeizaram esot pilna tiesība «neturēt ķeceram doto vārdu», un ka koncils,
stāvēdams augstāk par ķeizaru, «varot viņu no šī solījuma atraisīt». Tādā kārtā Husa
pretinieki paturēja virsroku. {LC 96.4}
Novājināts no gūstniecības un slimības,— jo cietuma mitrā un samaitātā gaisā tas bija
dabūjis drudzi, kas Husu jo dienas vairāk sabeidza un gandrīz nolika uz nāves cisām,—
Huss beidzot tika novests uz koncilu.Smagās ķēdēs iekalts viņš stāvēja ķeizara priekšā,
kurš savu godu un uzticību bija ķīlā licis, solīdamies viņu sargāt.Pa visu garo
nopratināšanas laiku viņš stingri palika pie patiesības, un baznīcas un valdības priekšstāvju
klātbūtnē svinīgi izteica savu sirdsdziļumos izjusto protestu pret samaitāto priesterību. Kad
viņš tika uzaicināts izvēlēties, vai nu atsaukt savas mācības jeb iet nāvē, viņš izvēlējās
mocekļa nāvi. {LC 96.5}
Dieva žēlastība viņu pabalstīja. Visā ciešanas laikā pirms galīgās notiesāšanas viņa
dvēsele bija pilna salda debess miera. «Es rakstīju šo vēstuli cietumā ar saistītu roku,» saka
viņš kādam draugam, «gaidīdams rīt nāves spriedumu... Kad mēs ar Jēzus Kristus palīdzību
atkal tiksimies nākamā dzīvē jaukā mierā, tu redzēsi, cik Dievs man žēlīgs bijis, cik spēcīgi
viņš mani pabalstījis visās kārdināšanās un pārbaudījumos.» {LC 97.1}
Savas cietuma istabiņas krēslainās sienās viņš paredzēja patiesās ticības uzvaru. Sapņos
atgriezdamies pie savas Bētlemes baznīciņas Prāgā, kur viņš evaņģēliju bija sludinājis, viņš
redzēja pāvestu un viņa bīskapus, kuri sasmērē Kristus bildi, kuru viņš uz sienas bija
uzgleznojis. Tas piepildīja viņa sirdi ar dziļām sērām; bet otrā dienā viņa sēras pārvērtās
priekā, kad viņš ieraudzīja māksliniekus cītīgi strādājam pie gleznas izlabošanas; figūras
tika atjaunotas gaišākās krāsās un daudzas vēl gleznoja klāt. Kad darbs bija pabeigts,
gleznotāji uzsauca milzīgam pūlim, kas tur stāvēja: «Lai tagad nāk pāvesti un bīskapi, viņi
vairs neizdzēsis!» Savu sapni izstāstījis reformators piebilda: «Es esmu pārliecināts, ka
Kristus gleznu nekad vairs neizdzēsīs. Viņi gan grib to sapostīt, bet tā tiks iegleznota visās
sirdīs no daudz labākiem sprediķotājiem nekā es.» {LC 97.2}
Pēdējo reizi Husu aizveda uz koncilu. Bija liela un spoža sapulce— ķeizars,
muižniecības priekšstāvji, ķēnišķīgie izvēlētie, kardināli, bīskapi un priesteri un liels
56