Liela Cina

Lielā Cīņa
vietā, kur viņš bija apliecinājis patiesību. Bet vārdi, kurus viņš bija atstājis, nevarēja tikt
izdeldēti.Tie strādāja savn darbu cilvēku sirdīs; svētie panākumi būs pilnīgi redzami tikai
tiesas dienā.Valdiešu vēstneši iespiedās sātana daļā un pamodināja tumsības spēkus pielikt
vairāk uzmanības. Katras pūles veicināt patiesības darbu, tika uzmanītas no ļaunuma kunga
un viņš sacēla bailes savos kalpos. Pāvesta vadoņi redzēja, ka no šiem strādniekiem, no
šiem pazemīgiem ceļotājiem, jau sāk izaugt briesmas priekš viņu lietas. Kad viņi atļaus
netraucēti spīdēt patiesības gaismai, tā izdzenās maldu mākoņus, kuros tauta tīta; tā griezīs
cilvēku sirdis vienīgi uz Dievu un darīs galu Romas virsvaldībai. {LC 82.4}
Jau tas vien, ka bija tādi ļaudis, kas uzturēja spēkā vecās draudzes ticību, sacēla
visrūgtāko naidu un vajāšanas. Viņu liegšanās, izdot svētos rakstus, arī bija Romai grūti
paciešams apvainojums. Roma tāpēc nolēma šos ļaudis izdeldēt no zemes virsus. Tagad
sākās briesmīgākie krusta kari pret Dieva tautu viņas kalnainā dzimtenē. Nāca inkvizitori
un bieži atkārtojās Kaina un Ābela notikums — nevainīgais Ābels krīt no Kaina rokas. {LC
83.1}
Atkal un atkal izpostīja nevainīgās, strādīgās tautas auglīgos laukus, viņas mājas un
saiešanas namiņus nolīdzināja līdz zemei, tā ka tur, kur reiz līgoja ziedošas druvas un
kūpēja skursteņi, bij palicis tikai tuksnesis. Itkā stipri izsalcis plēsīgs zvērs, kurš asinis
baudījis paliek vēl dusmīgāks, tā upuru ciešanas satracināja un sakaitināja pāvestniekus vēl
vairāk. Daudzus skaidrās ticības lieciniekus vajāja pat kalnos un sadzina ielejās, kur ieslēgti
no vareniem mežiem un augstām klintīm tie varēja justies droši. {LC 83.2}
Nekādas vainas nevarēja uzkraut šo godājamo cilvēku tikumiskam raksturam. Pat
ienaidniekiem bija jāatzīst, ka viņi ir mierīga un ticīga tauta. Viņas lielais pārkāpums bija
tas, ka viņa negribēja Dievu pielūgt tā, kā pāvests to grib. Un šī nozieguma dēļ viņai uzlika
visādus pazemojumus, apvainojumus un mocības, kādas tik mācēja izdomāt. {LC 83.3}
Kad Roma kādreiz nolēma iznīcināt ienīsto sekti, viņa izlaida bullu, kurā tā bija
nolādēta par ķecerību un atdota linču tiesai. Viņus, šos kalnu ļaudis, neapsūdzēja kā
sliņķus, netaisnus vai izdzīves kārīgus, bet paskaidroja, ka viņi pieņēmuši ticības un
svētuma izskatu, «lai pavestu patiesā ganāmā pulka avis.» Tāpēc pāvests pavēlēja «šo
viltīgo un nejauko ļaundarītāju sekti satriekt,kā ģiftīgas čūskas», ja tā atteicās atgriezties.
Vai šis pārgalvīgais varas vīrs domāja vēl kādreiz dzirdēt šos vārdus? Vai viņš zināja, ka
šie vārdi tiek ierakstīti debess grāmatās, un tiks priekšā lasīti tiesas dienā? Jēzus saka:
«Patiesi, es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākiem brāļiem, to
jūs man esat darījuši.»1 {LC 83.4}
Minētā bulla uzaicināja visus baznīcas locekļus piebiedroties krusta gājienam pret
ķeceriem. un lai viņus sakūdītu priekš šī briesmīgā darba, pāvests tos atsvabināja «no
visiem īpašiem vai vispārīgiem sodiem un grēku nožēlošanas darbiem,— atsvabināja visus,
kuri piedalās krusta karā, no dotiem zvērastiem; padarīja par likumīgām prasības uz
37