Liela Cina

Lielā Cīņa
uzvarēt kārdināšanas, panest cietumu un ja vajadzīgs, arī nežēlīgu nāvi. Pats Kristus ir
cietis savu izredzēto dēļ, vai tāpēc lai brīnāmies, ka viņš mums devis piemēru, pašiem sev
par svētību visu panest? Viņš ir Dievs un mēs viņa radījumi; viņš ir Kungs, mēs viņu kalpi;
viņš ir maniem brāļiem par ceļa rādītāju. Jūs tāpēc varbūt viņš ir cietis! Kāpēc tad lai mēs
neciestu tāpat, īpaši vēl, kad ciešanas mūs ved pie gaismas? Tāpēc, mīļie, kad būtu lemts,
ka man ar savu nāvi viņu jāpagodina, tad lūdziet, lai viņa nāk drīz un tas Kungs lai stāv
man klāt, ka izturīgi panesu savas bēdas. Bet ja būtu labāk, ka es atkal atgriežos jūsu vidū,
tad lūgsim Dievu, lai atgriežos bez kauna traipa priekš manis — es ar to gribu sacīt, tā
nenoslēpju ne vārdiņu no evaņģēlija patiesības, lai viņa visa ir pasaules mācītājs, mēs zemi
mirstīgie; — un tomēr manu seju Prāgā nekad vairs neredzēsiet; bet kad visvarenā Dieva
prāts atrod par labu, jums mani atdot, tad paliksim stiprāki sirdīs un pilnīgāki viņa mīlestībā
un likumu zināšanā.» {LC 94.2}
Kādā citā vēstulē kādam priesterim, kas bija palicis par evaņģēlija mācekli, Huss ar
dziļu pazemību runā par savām kļūdām, apsūdzēdams sevi, ka valkājis ar labpatiku dārgas
drēbes un daudz stundas izšķiedis ar nenozīmīgiem darbiem. Tad viņš piesprauda sekošo
aizkustinošo pamācību: «Lai Dieva godība un tev uzticētās dvēseles aizņem visu tavu
prātu, bet ne ienesīgas vietas un mantas. Sargies tavu namu vairāk pušķot nekā tavu dvēseli;
par visām lietām rūpējies par to, kas paceļ garu. Esi dievbijīgs un pazemīgs pret nabagiem,
neizšķied savu mantu svētkus rīkojot. Kad tu savu dzīvi nelabosi un neatturēsies no
nevajadzīgā, tad bīsties, ka netiec tikpat smagi sodīts, kā es... Tu pazīsti manu mācību, jo
jau no bērnības esi saņēmis manas pamācības, kāpēc būtu veltīgi vēl vairāk tev rakstīt. Bet
mūsu Kunga žēlastības dēļ es tevi lūdzu, netaisi pakaļ manām pasaules iedomībām,
pasaules lepnumam, kuros tu mani redzēji krītam.» Uz vēstules ietinuma viņš piemetināja:
«Es tevi lūdzu, mans draugs, neuzlauz zīmogu ātrāk, pirms nezini, ka esmu miris.» {LC
95.1}
Ceļā Huss visur redzēja savas mācības izplatīšanās zīmes un lielo interesi, ar kādu
skatījās uz viņa lietu. Tauta pulcējās un nāca viņu apsveikt, un dažās pilsētās maģistrāti
viņu pavadīja pa pilsētas ielām. {LC 95.2}
Husam, Konstancē ierodoties, sākumā deva lielu brīvību. Bez ķeizara drošības
pavadoņiem viņam vēl bija neaizskaramības raksts no paša pāvesta. Tomēr visus šos
svinīgos un daudzreiz apliecinātos paskaidrojumus drīz vien aizskāra visai kliedzošā {LC
96.1}
kārtā, kad uz pāvesta un kardinālu pavēli to apcietināja un iemeta cietumā. {LC 96.2}
Bet neskatoties uz to, pāvestam labums liels netika no savas neuzticības, viņš pats drīz
dabūja dzīvot taī pašā cietumā. Koncils viņu apsūdzēja par viszemākiem noziegumiem,
pierādīdams slepkavības, simoniju, laulības pārkāpšanas un «daudz grēkus, kas nav vārdā
55