Liela Cina

Lielā Cīņa
pasargā." (4) Šī liecība dažus no tiesnešiem dziļi aizkustināja, tomēr tēvam un vienam no
dēliem piesprieda nāvessodu uz sārta.
Bet vajātāju niknums nepārspēja mocekļu ticības drosmi. Ne tikai vīri, bet arī trauslas
sievietes un jaunas meitenes atklāja neiedragājamu pārliecību. "Sievas nostājās pie vīriem
sagatavotajiem sārtiem, un, kad tur iededzināja uguni, viņas čukstēja mierinošus vārdus vai
arī, vīrus uzmundrinot, dziedāja garīgas dziesmas." "Jaunas meitenes dzīvas apgūlās
izraktajos kapos, it kā ietu uz nakts dusu savā guļamistabā, vai arī devās uz ešafotu un
ugunī, tērpušās labākajās drēbēs, it kā gatavotos savām kāzām." (4)
Kristiešu asinis kļuva par sēklu tāpat kā tajās dienās, kad Evaņģēliju centās iznīcināt
pagānisms. (5) Vajāšanas tikai pavairoja patiesības liecinieku skaitu. Gadu no gada
monarhs, kuru ļaužu neuzvaramā apņēmība bija novedusi līdz ārprātam, turpināja savu
nežēlīgo darbu, bet veltīgi. Beidzot sacelšanās ievērojamā Orānijas Viljama vadībā
Holandei atnesa brīvību kalpot Dievam saskaņā ar savu sirdsapziņu.
Pjemontas kalnos, Francijas līdzenumos un Holandes krastos Evaņģēlija panākumus
slacīja mācekļu asinis. (241) Bet ziemeļu zemēs Evaņģēlijs ienāca daudz mierīgākā veidā.
Studenti, kas mācījās Vitenbergā, atgriežoties mājās, reformēto ticību aiznesa uz
Skandināviju. Gaismu izplatīja arī Lutera rakstu izdošana. Vienkāršā, izturīgā ziemeļu
tauta novērsās no Romas samaitātības, greznuma un māņticības, lai priecīgi pieņemtu
skaidrību, sirsnību un Bībeles dzīvinošās patiesības.
"Dānijas reformators" Tausens bija zemnieka dēls. Jau agri zēns uzrādīja asas
spriešanas spējas, viņš alka pēc izglītības, bet vecāku dzīves apstākļi to neļāva iegūt, tādēļ
viņš iestājās klosterī. Šeit viņa dzīves skaidrība, līdz ar uzcītību un uzticību iemantoja
priekšniecības labvēlību. Pārbaude rādīja, ka viņam piemīt talants, kas nākotnē baznīcai
varētu labi noderēt. Tādēļ arī nolēma jaunieti izglītot kādā Vācijas vai Nīderlandes
universitātē. Studentam pašam atļāva izvēlēties sev skolu, tikai ar vienu nosacījumu, – ka
viņš neies uz Vitenbergu. Baznīcas stipendiātu nedrīkstēja apdraudēt ķecerības inde. Tā
domāja mūki.
Tausens aizgāja uz Ķelni, kas toreiz, tāpat kā tagad, bija viens no Romas piekritēju
cietokšņiem. Bet jauneklim ātri apriebās skoloto vīru misticisms. Apmēram šajā laikā viņš
dabūja Lutera rakstus. Viņš tos lasīja ar izbrīnu un sajūsmu, ļoti ilgojoties saņemt
reformatora personīgas pamācības, bet līdz ar to nāktos riskēt aizvainot savu klostera
priekšnieku un zaudēt viņa atbalstu. Tomēr drīz vien izšķirošais lēmums tika pieņemts, un
viņa vārdu ierakstīja Vitenbergas studentu sarakstos.
Atgriezies Dānijā, viņš atkal devās uz savu klosteri. Tad vēl neviens viņu neturēja
aizdomās par luterānismu, un arī viņš pats savu noslēpumu neatklāja, bet, nemodinot biedru
aizspriedumus, centās vadīt tos uz skaidrāku ticību un svētāku dzīvi. (242) Viņš draugiem
142