Liela Cina

Lielā Cīņa
kas netiks nopostīts." . (Mateja 24:1,2) 15 Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam
svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis - kas to lasa, lai uzmana (Mateja 24: 15, 21)
1844. GS. PĒC KR.= Vissvētākās vietas attīrīšana un sprieduma sākums debesīs.
1810 dienas / gadi = Jēzus Kristus darbs kā mūsu Augstais Priesteris Debesu svētnīcā. 14 Tā
kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad
turēsimies pie Viņa apliecināšanas. 15 Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi
just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. 16 Tāpēc pieiesim
bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā
laikā (Ebrejiem 4:14-16)
"Un Viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu." Šeit norādītā "nedēļa" ir pēdējā
no septiņdesmit, tie ir pēdējie septiņi gadi no jūdiem sevišķi atvēlētā laika. Šajā laikā, kas
sniedzas no 27. līdz 34. gadam pēc Kristus, Jēzus Kristus vispirms personīgi un pēc tam ar
savu mācekļu starpniecību Evaņģēliju centās sludināt īpaši jūdiem. Apustuļiem izejot
sludināt lielo prieka vēsti par valstību, Pestītājs viņiem norādīja: "Nenoejiet uz pagānu ceļu
un neejiet samariešu pilsētā. Bet ejiet labāk pie Izraēla cilts pazudušām avīm." (Mat.
10:5,6)
"Nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies." (328) 31. gadā pēc Kristus, tas
ir, trīs ar pus gadus pēc kristībām, mūsu Kungu piesita krustā. Ar Golgātā pienesto lielo
Upuri izbeidzās upuru sistēma, kas četrus gadu tūkstošus bija norādījusi uz nākošo Dieva
Jēru. Simbols bija sastapies ar īstenību, un līdz ar to vajadzēja pārtraukt visu ceremoniālo
kalpošanu ar kaujamiem un ēdamiem upuriem.
Kā mēs redzējām, jūdiem īpaši piešķirtās septiņdesmit nedēļas vai 490 gadi izbeidzās
34. gadā pēc Kristus. Šajā laikā tauta ar jūdu Augstās tiesas spriedumu apzīmogoja savu
lēmumu atmest Evaņģēliju, nododot mocekļa nāvei Stefanu un vajājot Kristus sekotājus.
Pēc tam pestīšanas vēsti vairs neierobežoja ar izredzēto tautu vien, bet sniedza visai
pasaulei. Vajātie mācekļi, bēgot no Jeruzālemes, "gāja apkārt, Vārdu pasludinādami".
"Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu." Pēteris, Dieva vadīts, atvēra
Evaņģēliju Cezarejas kapteinim, dievbijīgajam Kornēlijam, un dedzīgais Pāvils, kas bija
mantots ticībai Kristum, tika pilnvarots nest priecīgo vēsti "tālās pagānu zemēs". (Ap.d.
8:4,5; 22:21)
Tik tālu katra pravietojuma detaļa bija pārsteidzoši piepildījusies, un nebija šaubu, ka
septiņdesmit nedēļu iesākums ir 457. gads pirms Kristus un tās izbeidzas 34. gadā pēc
Kristus. No šiem aprēķiniem izejot, grūtības nesagādā arī 2300 dienu gala datuma
noteikšana. Nogriežot septiņdesmit nedēļas – 490 dienas – no 2300, atliek 1810 dienas.
Pēc 490 dienu notecēšanas vēl bija jāpaiet 1810 dienām. Skaitot no 34.gada pēc Kristus,
1810 gadi beidzās 1844. gadā. Paejot šim lielajam pravietiskajam laikam, saskaņā ar Dieva
199