Liela Cina

Lielā Cīņa
Kristīgās pasaules dažādo valdnieku dekrēts pret Dieva baušļu godātājiem atņems
pēdējiem valsts aizsardzību un atdos viņus to spēku ziņā, kas prasa viņu, šo Dieva bērnu,
pazudināšanu; tad Dieva ļaudis bēgs ārā no pilsētām un miestiem, sapulcēsies pulciņos un
dzīvos zemes tuksnešainās un vientuļās vietās. Daudzi atradīs patvērumu nepieejamos
kalnu augstumos. Līdzīgi kristīgiem Pjemontas ielejās, tie zemes augstākās vietas padarīs
par savām svētnīcām un pateiksies Dievam par savām klinšu pilīm. Bet tomēr daudzi, no
visām tautām un kārtām, augsti un zemi, bagāti un nabagi, melni un balti, nokļūs visai
netaisnā un nežēlīgā gūstniecībā. No Dieva mīlētie, ķēdēs saistīti, aiz atslēgām un bultām,
uz nāvi notiesāti un tumšos un riebīgos kambaros itkā būdami pamesti pavadīs jo grūtas
dienas. Neviena cilvēka auss nedzirdēs viņu sāpju saucienus un vaidus; neviena cilvēka
roka nesniegsies pretim ar savu palīdzību. {LC 329.2}
Vai Kungs šinī pārbaudīšanās stundā aizmirsīs savu tautu? Vai viņš aizmirsa uzticīgo
Nou, kad pasaule tika no grēku plūdiem piemeklēta? Vai viņš aizmirsa Latu, kad uguns no
debesīm lija un pilsētu par līdzenumu padarīja? Vai viņš aizmirsa Jāzepu Ēģiptes zemē,
kurš bija apņemts no elku dieviem? Vai Eliju aizmirsa, kad Izebeles zvērests draudēja
viņam tādu pat likteni, kāds bija Baala praviešiem? Vai viņš Jeremiju aizmirsa tumšajā,
briesmīgajā cietuma bedrē? Vai viņš aizmirsa trīs jaunekļus— varoņus uguns ceplī? Vai
Daniēlu lauvu bedrē? {LC 330.1}
«Bet Ciāna saka: tas Kungs mani atstājis, un tas Kungs mani aizmirsis. Vai sieva var
aizmirst savu zīdāmo bērnu, neapžēlodamās par savu miesīgu dēlu? Un jebšu viņa to
aizmirstu, tomēr es tevi neaizmirsīšu. Redzi, savās rokās es tevi esmu rakstījis.»1 Tas
Kungs pār visiem debesu pulkiem saka: «Kas jūs aizskar, tas aizskar viņa acuraugu.»2 {LC
330.2}
Kaut gan viņu ienaidnieki tos cietumos metīs, tomēr biezie mūri nespēj pārtraukt
sakaru, kas pastāv viņu dvēselēm ar Kristu. Viens, kas redz visas viņu vājības, un pazīst
katru viņiem uzliktu pārbaudījumu, valda tur augšā, pāri visām zemes varām; tas sūtīs
savus eņģeļus tur lejā, vientuļos cietuma kambaros, lai tie nonestu tur debess mieru un
gaismu. Cietums tur būs kā pils; jo tur dzīvos tādi, kas ticībā bagāti, un drūmie mūri tiks
apgaismoti no debess gaismas kā tajā laikā, kad Pāvils un Sīls cietumā Filipos Dievu lūdza
un ap pusnakti slavas dziesmas dziedāja. {LC 330.3}
Dieva sodība piemeklēs tos, kas apspiež Dieva tautu un lūko to samaitāt.Viņa lielā
saudzība iedrošina bezdievīgos viņu pārkāpumos,bet viņa sodība tamdēļnav mazāk droša
un briesmīga, kaut arī viņa vienmēr tiek atlikta. «Jo tas Kungs tāpat celsies, kā pie Peracima
kalna, viņš tāpat dusmosies, kā Gibeonas lejā, savu darbu padarīt,— viņa darbs būs
dīvains,— un savu strādāšanu pastrādāt, viņa strādāšana būs dīvaina.»1 Mūsu žēlsirdīgam
Dievam sodīšana ir kautkas svešs. «Tik tiešām, kā es dzīvoju, saka tas Kungs, man netīk
bezdievīgā nāve.»2 «Tas Kungs ir lēnprātīgs un liels spēkā, bet nepamet nesodītu,» «tas
379