Liela Cina

Lielā Cīņa
Neskatoties uz vajāšanu niknumu, mierīgs, dievbijīgs un dedzīgs protests pret reliģiskā
ticībā valdošo samaitātību turpināja skanēt cauri visiem tālākajiem gadsimtiem. Šī agrīnā
laika kristiešiem bija tikai daļēja patiesības atzīšana, bet tie bija mācījušies mīlēt Dieva
Vārdu un tam paklausīt, vienmēr esot gatavi tā dēļ arī ciest. Līdzīgi mācekļiem apustuļu
dienās, daudzi Kristus lietai upurēja savus laicīgos īpašumus. Tie, kam bija atļauts palikt
savās mājās, priecīgi sniedza pajumti izraidītajiem brāļiem, un, kad arī viņus izdzina, tad
visi līksmi pieņēma izstumto likteni. Ir taisnība, ka tūkstoši, vajātāju niknuma nobaidīti,
pirka brīvību, upurējot ticību, un grēku nožēlotāju drēbēs atstāja cietumus, tādā veidā
citiem darot zināmu savu uzskatu atsaukšanu. Tomēr nebija mazs arī tādu cilvēku skaits –
gan vīri ar dižciltīgu izcelsmi, gan arī vienkārši un neievērojami –, kas, "Lolarda torņu"
cietuma kamerās spīdzināti un liesmām nodoti, bezbailīgi turpināja liecināt par patiesību
un priecājās, ka ir cienīgi kļūt "par līdzdalībniekiem Viņa ciešanās".
Pāvesta piekritējiem neizdevās sasniegt savu mērķi ar Viklifu viņa dzīves laikā, tomēr
viņu naids neaprima, kamēr šī vīra miesas mierīgi gulēja kapā. Ar Konstances koncila
dekrētu vairāk kā 40 gadus pēc viņa nāves tā kaulus izraka un publiski sadedzināja, pelnus
izmetot tuvējā strautā. (96) Bet "šis strauts", stāsta kāds sens rakstnieks, "viņa pelnus ir
aiznesis Eivonā, Eivona – Sevērnā, Sevērna – jūrā, un jūra – plašajā okeānā. Un tā Viklifa
pelni kļuva par simbolu viņa mācībai, kas tagad izplatīta visā pasaulē." (8) Viņa ienaidnieki
maz saprata sava ļaunā darba nozīmi.
Viklifa rakstu ietekmēts, Jans Huss no Bohēmijas atsacījās no daudziem Romas
piekritēju maldiem un arī iesaistījās reformācijas darbā. Tā tika iesēta patiesības sēkla šajās
divās tik tālu atšķirtajās valstīs. Arī no Bohēmijas darbs izplatījās citās zemēs. Cilvēki tika
pievērsti ilgi aizmirstajam Dieva Vārdam. Dievišķā roka sagatavoja ceļu Lielajai
Reformācijai.
49