Liela Cina

Lielā Cīņa
par izmaiņām, ko ticīgā sirdī izdara Dieva Gars. To klausoties, Veslija dvēselē tika
aizdedzināta ticība. "Es izjutu sirdī savādu siltumu," viņš teica, "es sapratu, ka pestīšanas
jautājumā tagad uzticos Kristum, vienīgi Kristum, un tad ieguvu pārliecību, ka Viņš manus
grēkus ir atņēmis, tieši manus, un tieši mani izglābis no grēka un nāves bauslības." (10)
Garajos nogurdinošās un bezcerīgās cīņas gados – stingras pašaizliedzības, negoda un
pazemošanās gados – Veslijs bija nelokāmi tiecies pretī savam mērķim – meklēt Dievu.
Tagad viņš To bija atradis un uzzināja, ka žēlastība, ko, smagi pūloties, bija centies iegūt
ar lūgšanām un gavēšanu, ar nabagu apdāvināšanu un sevis aizliegšanu, īstenībā pastāvēja
kā dāvana, saņemama "bez naudas un bez maksas".
Un tad, kad viņš bija stiprinājies ticībā Kristum, viņa dvēselē iedegās ilgas arī citiem
darīt zināmu šo brīnišķīgo Evaņģēliju par Dieva brīvi piedāvāto žēlastību. "Es visu pasauli
uzskatīju par draudzes iecirkni," viņš sacīja, "un domāju, ka visās vietās man ir tiesības un
pat pienākums sludināt šo priecīgo pestīšanas vēsti ikkatram cilvēkam, kas vien vēlējās to
dzirdēt." (11)
Viņš arī turpmāk dzīvoja stingri un pašaizliedzīgi, bet tagad tāda dzīve bija kā ticības
rezultāts un nevis pamats, svētuma auglis un nevis sakne. Kristieša cerības pamats ir Dieva
žēlastība Kristū, un šī žēlastība atklāsies paklausībā. Veslijs savu dzīvi veltīja lielo
patiesību sludināšanai, kuras pats bija saņēmis, – taisnošanai ticībā Kristus salīdzinošajām
asinīm un Svētā Gara sirdi atjaunojošajam spēkam, kura darbības auglis ir Kristus
priekšzīmei atbilstoša dzīve.
Vaitfīldu un Veslijus darbam sagatavoja ilgstoša un mokoša pārliecība par pašu
bezcerīgo un neglābjamo stāvokli, un, lai viņi kā labi Kristus kareivji (257) spētu panest
grūtības, tad gan universitātē, gan tiešajā sludināšanas darbā tie tika pakļauti nežēlīgām
zobgalībām, izsmieklam un vajāšanām. Bezdievīgie studiju biedri viņus un vēl dažus, kas
tiem simpatizēja, nicinoši sauca par metodistiem, – vārdā, kurā tagad godā vienu no
lielākajām konfesijām Anglijā un Amerikā.
Kā Anglijas baznīcas locekļi viņi bija stipri pieķērušies tās dievkalpojumu formām, bet
Kungs savā Vārdā tiem atklāja augstāku standartu. Svētais Gars viņus skubināja sludināt
krustā sisto Kristu. Viņu pūles pavadīja Visaugstākā spēks. Tūkstoši tika pārliecināti un
patiesi atgriezti. Šīs avis vajadzēja pasargāt no plēsīgajiem vilkiem. Veslijs nekad nebija
domājis izveidot jaunu konfesiju, tomēr beidzot savus ļaudis apvienoja organizācijā, kuru
sāka saukt par metodistu savienību.
Noslēpumaina un smaga bija pretestība, ko šiem sludinātājiem nācās panest no valsts
baznīcas puses, kaut arī Dievs savā gudrībā notikumus vadīja tā, lai reformācija iesāktos
arī pašā baznīcā. Ja tā nāktu pilnīgi no ārpuses, tad nevarētu iespiesties tur, kur tā bija tik
ļoti vajadzīga. Bet, tā kā atmodas sludinātāji paši bija baznīcas locekļi un, kur vien radās
152