Liela Cina

Lielā Cīņa
Bet domas bija atmodinātas, un viņš tās vairs nevarēja aizdzīt, lai arī kā to būtu vēlējies.
Viens pats, sēdot savā istabiņā, tas vēlreiz pārcilāja brālēna vārdus. Viņu savā varā pārņēma
grēka apziņa, tas sevi ieraudzīja bez aizstāvja svētā un taisnā Soģa priekšā. Svēto
starpniecība, labie darbi un baznīcas ceremonijas – tas viss nespēja izpirkt viņa grēkus. Sev
priekšā viņš nespēja saskatīt neko citu kā tikai mūžīga izmisuma tumsu. Veltīgi mācītie
vīri pūlējās atvieglot jaunekļa ciešanas. Neko nedeva arī grēksūdzes un grēku nožēlošana,
šie rituāli nepalīdzēja dvēselei atrast mieru ar Dievu.
Turpinoties šīm neauglīgajām cīņām, Kalvinam kādā dienā gadījās nonākt vienā no
pilsētas laukumiem, kur viņš kļuva par aculiecinieku ķecera sadedzināšanai. To ārkārtīgi
pārsteidza mocekļa sejā redzamais miers. (221) Ciešot briesmīgās nāves mokas un dzirdot
baznīcas pasludinātos vēl drausmīgākos lāstus, tas atklāja tādu ticību un drosmi, ko
jaunajam studentam bija sāpīgi salīdzināt ar savu izmisumu un tumsu, lai gan viņš dzīvoja
visstingrākajā paklausībā baznīcai. Kalvins zināja, ka ķeceri savu ticību pamatoja ar Bībeli.
Tādēļ viņš nolēma to izpētīt, lai, ja iespējams, uzzinātu viņu prieka noslēpumu.
Bībelē viņš atrada Kristu. "Ak Tēvs," viņš izsaucās, "Jēzus upuris ir remdējis Tavas
dusmas; Viņa asinis ir nomazgājušas manu netīrību, Viņa krusts ir nesis manu lāstu, Viņa
nāve ir mani salīdzinājusi. Mēs esam izgudrojuši daudz nederīgu muļķību, bet Tu manā
priekšā kā lāpu esi nolicis savu Vārdu un esi aizskāris manu sirdi, lai es riebumā novērstos
no ikviena cita nopelna, izņemot Jēzus nopelnu." (10)
Kalvins tika audzināts priestera amatam. Jau divpadsmit gadu vecumā viņu kādā mazā
draudzē iecēla kapelāna amatā, un bīskaps apcirpa jaunekļa galvu saskaņā ar baznīcas
kanonu. Viņš nesaņēma nekādu iesvētīšanu un arī nepildīja priestera pienākumus, bet kļuva
par garīdzniecības locekli, kam bija savs amata tituls un arī attiecīga alga.
Tagad, jūtot, ka viņš nekad nevarēs kļūt par priesteri, tas kādu laiku pievērsās tieslietu
studijām, tomēr beidzot arī šo nodomu atmeta un nolēma savu dzīvi veltīt Evaņģēlijam.
Kalvins tomēr vilcinājās kļūt par atklātu sludinātāju. No dabas viņš bija kautrīgs, un viņu
nomāca tāda stāvokļa lielā atbildības izjūta. Tāpēc tas vēl kādu laiku centās turpināt
studijas un tikai beidzot padevās savu draugu sirsnīgajiem lūgumiem. "Tas ir brīnišķīgi,"
viņš sacīja, "ka tik zemas izcelsmes cilvēks drīkst pacelties tādā augstā godā." (5)
Kalvins savu darbu uzsāka mierīgi, un viņa vārdi līdzinājās rasai, kas atspirdzina zemi.
Viņš bija atstājis Parīzi un tagad uzturējās kādā provinces pilsētā princeses Margaritas
aizsardzībā, kas, mīlot Evaņģēliju, aizstāvēja tā mācekļus. (222) Kalvins vēl bija jauneklis,
laipns un vienkāršs savā izturēšanās veidā. Viņa darbs iesākās ar mājas ļaudīm. Saimes
locekļu ieskauts, tas lasīja Evaņģēliju un izskaidroja pestīšanas patiesības. Tie, kas dzirdēja
šo vēsti, Evaņģēlija labās ziņas aiznesa tālāk citiem, un drīz vien skolotājs jau ceļoja aiz
šīs pilsētas robežām pa apkārt esošajiem mazajiem ciematiem. Viņš atrada atvērtas durvis
129