Liela Cina

Lielā Cīņa
kas to pieņēma, nācās no draudzes šķirties. Dieva aizgādībā šī sludināšana savienojās ar
otrā eņģeļa vēsti, kas visam darbam piešķīra īpašu spēku.
Vēsts: "Redzi, līgavainis nāk!" nebija domāta apspriešanai, jo par to skaidri un
pārliecinoši liecināja Rakstos esošie pierādījumi. To pavadīja neparasts cilvēku sirdis
saviļņojošs spēks. Nebija šaubu, neradās nekādi jautājumi. Kristum uzvaroši iejājot
Jeruzālemē, ļaudis, kas no visām zemes malām bija sapulcējušies uz svētkiem, steidzās uz
Eļļas kalnu un pievienojās Jēzu pavadošajam pūlim, uztverot tās stundas aizraujošo
iedvesmu un iekļaujot savas balsis kopējā izsaucienā: "Slavēts, kas nāk Kunga vārdā!"
(Mat. 21:9) Līdzīgā veidā arī neticīgie, kas piedalījās adventistu sanāksmēs, – vai nu
ziņkārības dzīti, vai vēlēdamies pazoboties – izjuta šo pārliecinošo spēku, kas pavadīja
vēsti: "Redzi, Līgavainis nāk!"
Tad valdīja ticība, kas saņēma atbildi uz lūgšanām, – ticība, kas bija cienīga, lai tiktu
atalgota. Kā lietusgāze uz izkaltušas zemes, tā žēlastības Gars nāca pār šiem nopietnajiem
meklētājiem. (403) Visi, kas cerēja jau drīz vaigu vaigā skatīt savu Glābēju, izjuta
neizsakāmi svinīgu prieku. Svētā Gara nomierinošais un pārliecinošais spēks lika atkust
cilvēku sirdīm, kad Viņa svētības bagātīgā mērā tika dāvātas uzticīgajiem un ticībā
nešaubīgajiem ļaudīm.
Tie, kas vēsti bija pieņēmuši, mierīgi un svinīgi tuvojās laikam, kad viņi cerēja sastapt
savu Kungu. Par katras dienas pirmo pienākumu tie uzskatīja pārliecināšanos, ka Dievs
viņus ir atzinis par saviem bērniem. Viņu sirdis bija cieši vienotas, un tie daudz lūdza
kopīgi un arī atsevišķi viens par otru. Bieži tie sapulcējās nomaļās vietās, lai sarunātos ar
Dievu, un no laukiem un birzīm uz Debesīm pacēlās aizlūgšanas balsis. Liecība par
Pestītāja labvēlību tiem bija nepieciešamāka kā dienišķā maize, un, ja kāds mākonis
aptumšoja viņu domas, tad tie negāja ātrāk gulēt, līdz bija izklīdinātas visas šaubas.
Izjuzdami piedodošās žēlastības darbu, viņi ilgojās skatīt To, kuru tik ļoti mīlēja viņu
dvēseles.
Bet atkal tiem bija lemts pievilties. Noteiktais laiks pagāja, un Pestītājs neatnāca.
Nešaubīgā paļāvībā viņi bija gaidījuši Kunga parādīšanos un tagad jutās tāpat kā Marija,
kas, atnākusi pie Kristus kapa un atradusi to tukšu, raudot izsaucās: "Viņi manu Kungu
paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." (Jāņa 20:13)
Zināma godbijība un bailes, ka šī vēsts varētu būt patiesa, neticīgo pasauli uz laiku bija
savaldījusi. Arī pēc noteiktā termiņa paiešanas ne jau uzreiz izpaudās viņu jūtas; sākumā
tie vēl neuzdrīkstējās triumfēt pār cerībās pieviltajiem ļaudīm; bet, neredzot nekādas Dieva
dusmu pazīmes, viņi atbrīvojās no savām bailēm, un no jauna atskanēja apkaunojoši un
izsmejoši vārdi. Liels skaits no tiem, kas bija apliecinājuši ticību Kunga drīzai atnākšanai,
tagad no savas pārliecības atteicās. Daži, būdami ļoti pašpaļāvīgi, savā lepnumā jutās tik
dziļi aizskarti, ka labprāt būtu no pasaules aizbēguši. (404) Līdzīgi Jonam viņi apsūdzēja
247