Liela Cina

Lielā Cīņa
eņģeļa liecību "svētā vieta atkal taps iesvētīta". Līdz ar to bija skaidri norādīts svētnīcas
tīrīšanas laiks – kam, kā gandrīz visi ticēja, jānorisinās otrās adventes laikā.
Millers un viņa līdzstrādnieki sākumā domāja, ka 2300 dienas beigsies 1844. gada
pavasarī, kaut gan pravietojums norādīja uz šī gada rudeni. (329) (Skat. Pielikumā.) Šie
pārpratumi atnesa vilšanos un apmulsumu cilvēkiem, kas par Kunga atnākšanas laiku bija
pieņēmuši agrāko datumu. Tomēr tas nepavisam nevarēja samazināt pierādījumu spēku, ka
2300 dienas beidzas 1844. gadā un ka tad jāpiepildās lielajam notikumam, ko simbolizē
svētnīcas tīrīšana.
Uzsākot Rakstu studijas, lai pierādītu, ka Bībele ir Dieva atklāsme, Milleram sākumā
nebija ne mazākās jausmas, ka beidzot viņš nonāks pie tamlīdzīgiem secinājumiem. Viņš
pats tikko spēja ticēt savu pētījumu rezultātiem. Tomēr Rakstu liecība bija pārāk skaidra
un spēcīga, lai to varētu atstāt neievērotu.
Bībeles studijām viņš bija veltījis divus gadus, kad 1818. gadā nonāca pie svinīgas
pārliecības, ka apmēram pēc divdesmit pieciem gadiem parādīsies Kristus, lai atpestītu
savus ļaudis. "Man nav jārunā," saka Millers, "par prieku, kas piepildīja manu sirdi,
domājot par brīnišķīgajām izredzēm, ne arī jāstāsta par dvēseles karstākajām ilgām būt
atpestīto prieka līdzdalībniekam. Bībele man bija kļuvusi par jaunu grāmatu. Tā tiešām
sagādāja baudījumu prātam: visu, kas tās mācībās vēl likās tumšs, noslēpumains vai
neskaidrs, tagad bija apspīdējusi no tās lappusēm uzaususī skaidrā gaisma, un, ak, cik spoža
un brīnišķīga atklājās patiesība! Bija pazudušas visas pretrunas un nesaskaņas, ko es agrāk
saskatīju Vārdā, un, lai gan tur bija vēl daudz vietu, par kuru pilnīgu izpratni nejutos
pārliecināts, tomēr no tā izstaroja tik daudz gaismas, kas apspīdēja manu iepriekš
aptumšoto prātu, ka Rakstu pētīšana man tagad sagādāja tādu apmierinājumu, kādu nekad
iepriekš no tur ietvertajām atziņām nebiju cerējis iegūt." (5)
"Līdz ar svinīgo pārliecību, ka tik svarīgiem Rakstos pravietotiem notikumiem
jāpiepildās tik īsā laika sprīdī, manī ar milzīgu spēku pamodās jautājums, kāds ir mans
pienākums pret pasauli, ņemot vērā visus šos pierādījumus, kas tā bija ietekmējuši manu
prātu." (6) (330) Un viņš nevarēja atrast citu atbildi, kā tikai to, ka saņemto gaismu tagad
pienākas sniegt tālāk citiem. Millers gaidīja, ka sastapsies ar bezdievīgo pretestību, bet bija
pārliecināts, ka visi kristieši līksmosies par cerību tikties ar Pestītāju, kuru, kā viņi
apliecināja, tie ļoti mīlot. Viņš tikai baidījās, ka lielajā priekā par izredzēm tik drīz sagaidīt
atbrīvošanu daudzi šo mācību pieņems, paši pietiekoši nepārbaudījuši Rakstos esošos
pierādījumus par tās patiesīgumu. Tāpēc viņš vēl vilcinājās to pasludināt, lai gadījumā, ja
būtu pielaidis kādu kļūdu, nemaldinātu citus. Tas viņu ierosināja vēlreiz pārbaudīt savu
secinājumu pamatojumu un rūpīgi apsvērt visas prātam pieejamās neskaidrības. Millers
atrada, ka Dieva Vārda gaismā visi iebildumi izgaist līdzīgi miglai saules staru tiešā
200