Liela Cina

Lielā Cīņa
drebēdams stāvēja durvju priekšā, nespēdams neko izteikt, bet tad viņa nepatika izpaudās
briesmīgos vārdos: "Bez kaut kādas šķirošanas jāgrābj ciet visi, kas turami aizdomās par
luterānismu. Es tos visus gribu iznīcināt." (12) Kauliņi bija mesti. Karalis tagad nolēma
nostāties pilnīgi Romas pusē.
Nekavējoties tika sperti soļi visu Parīzes luterāņu arestēšanai. Vienu no pirmajiem
notvēra kādu nabadzīgu amatnieku, reformētās ticības piekritēju, kurš ticīgos parasti
aicināja uz viņu slepenajām sanāksmēm, un, piedraudot ar tūlītēju nāvi uz sārta, pavēlēja
tam aizvest pāvesta aģentus uz ikviena protestanta māju. Sākumā viņš šausmās atrāvās no
šī nekrietnā priekšlikuma, bet beidzot bailes no liesmām guva virsroku, un tas bija ar mieru
kļūt par savu brāļu nodevēju. Tā pa pilsētas ielām lēni un klusi uz priekšu virzījās dīvains
gājiens. Kā pirmo nesa hostiju, tai sekoja priesteri, vīraka kvēpinātāji, tālāk mūki un
kareivji, un viņu vidū karaļa detektīvs Morins ar nodevēju. Šī demonstrācija it kā tika rīkota
par godu "svētajam sakramentam"– protestantu izdarītās mises apgānīšanas izpirkšanai.
Bet aiz greznās izrādes slēpās drausmīgs nodoms. (226) Netika izteikts neviens vārds, bet,
nonākot pret kāda luterāņa namu, nodevējs tikai deva norunāto zīmi. Procesija apstājās,
daži iegāja mājā un izvilka ārā visus ģimenes locekļus, kurus tūlīt saslēdza ķēdēs, un
briesmīgā sabiedrība devās tālāk meklēt jaunus upurus. Viņi "nesaudzēja nevienu namu,
ne lielu, ne mazu, pat ne Parīzes universitātes koledžas.(..) Morina priekšā drebēja visa
pilsēta.(..) Tas bija terora valdīšanas laiks." (12)
Upurus nodeva nežēlīgai un mokpilnai nāvei, jo bija izdota īpaša pavēle samazināt
uguns spēku, lai paildzinātu agonijas laiku. Bet ļaudis mira kā uzvarētāji. Viņu nelokāmība
palika nesatricināta, viņu miers – neaptumšots. Vajātāji, nespēdami salauzt šo cilvēku
apņēmību, paši jutās sakauti. Sārtus krāva visos Parīzes kvartālos, un dedzināšanu rīkoja
vairākas dienas pēc kārtas ar nolūku, lai nāvessodu izpildīšanas paildzināšana radītu bailes
no ķecerības. Tomēr galu galā viss nāca par labu Evaņģēlijam. Tagad visai Parīzei bija
iespējams pārliecināties, kādus cilvēkus radīja šie jaunie uzskati. Mocekļa sārtam nevarēja
līdzināties neviena kancele. Skaidrais prieks, kas apgaismoja šo ļaužu sejas, kad viņi gāja
garām (..) uz soda izpildīšanas vietu, viņu varonība karstajās liesmās un lēnprātīgā
pārestību piedošana bieži vien dusmas pārvērta līdzjūtībā un naidu mīlestībā, ar
neatvairāmu daiļrunību nododot liecību par labu Evaņģēlijam. (13)
Priesteri, cenšoties uzturēt tautas niknumu visaugstākā pakāpē, pret protestantiem
izvirzīja visbriesmīgākās apsūdzības. Tos apvainoja slaktiņa plānošanā pret katoļiem, pat
valdības gāšanas un karaļa noslepkavošanas nodomos. Bet šo apgalvojumu apstiprināšanai
nevarēja atrast ne vismazāko pierādījumu. Tomēr visiem šiem ļaunajiem pravietojumiem
kādreiz vajadzēja piepildīties – gan pavisam citādos apstākļos un pretēja rakstura iemeslu
dēļ. Katoļu parādītā nežēlība pret nevainīgajiem protestantiem krājās atmaksai, un
nākamajos gadsimtos viņu pareģotais ļaunais liktenis tiešām kļuva par karaļa, valdības un
132