Liela Cina

Lielā Cīņa
Nodaļa 7 - Jauna Revolūcija
Starp tiem, kas bija aicināti izvest tautu iz pāvestības tumsas skaidrākā ticības gaismā,
vispirmā vietā stāvēja Mārtiņš Luters. Viņš bija īstais vīrs priekš sava laika: rosīgs, dedzīgs
un uzupurīgs, nepazīdams citas bailes, kā vien bailes no grēka, neatzīdams reliģiozai
ticībai. cita pamata, kā tikai svētos rakstus; caur viņu izveda Dievs lielo baznīcas
reformācijas un pasaules apgaismošanas darbu {LC 115.1}
Tāpat kā pirmie evaņģēlija varoņi, Luters bija cēļies no nabadzīgas kārtas. Savu agro
jaunību viņš pavadīja vienkāršā vācu vīra namā. Viņa tēvs bija kalnraktuvju strādnieks un
grūti pūlēdamies sagādāja līdzekļus dēla audzināšanai. Viņš vēlējās, ka tas studētu tieslietu
zinības, bet Dievs izraudzīja to par lielā jau vairākus gadusimteņus lēni paceldamās
dievnama tālākizbūvētāju. Pūliņš, trūkums un stingrā vīra griba bija tā skola, kas Luteram
iedeva gudrību priekš svarīgā dzīves darba. {LC 115.2}
Lutera tēvs bija vīrs ar noteiktu un dzīvu garu, lielu, spēcīgu raksturu, godīgs, nelokāms
un taisns. Viņš palika uzticīgs pienākumam, lai kādas tam būtu sekas. Viņa īstais, veselais
prāts skatījās uz visu mūku būšanu ar lielu neuzticību. Viņš bija stipri neapmierināts, kad
Luters bez viņa piekrišanas iestājās klosteri; pagāja divpadsmit gadi, kamēr viņš
salīdzinājās ar dēlu, un arī tad viņa uzskati bija palikuši vēl tie paši. {LC 115.3}
Lutera vecāki ar lielu rūpību audzināja un skoloja savus bērnus. Viņi vadīja tos Dieva
atzīšanā un labos kristīgos tikumos. Dēls bieži dzirdēja tēvu uz debesīm lūgšanas raidām,
ka tās vienmēr turētu prātā Dievu un palīdzētu reiz patiesību vest pie gaismas. Šie vecāki
izlietoja katru iespēju, kur varēja padziļināt savu tikumisko un garīgo izglītību, un taisni
savai darbu pilnai dzīvei viņiem daudz par tādām iespējān jāpateicas. Viņi nopietni un
neatlaidīgi centās sagatavot savus bērnus ticības pilnai un derīgai dzīvei. Viņu noteiktība
un stingrais raksturs padarīja tos (t. i. vecākus) dažreiz pat pārāk cietus; bet reformators
savu audzināšanu drīzāk atzina, nekā nosodīja, kaut arī redzēja, ka viņa vecāki dažā ziņā
bija maldījušies. {LC 116.1}
Skolā Luteru sāka sūtīt jau ļoti agri, tur apgājās ar viņu stingri, pat cieti. Viņa vecāki
bija tik nabagi, ka viņš, kad bija atstājis vecāku mājas un iestājās skolā citā vietā, kādu
laiku bija spiests ar dziedāšanu, ejot no durvīm uz durvīm, nopelnīt dienišķu maizīti, un
tad vēl bieži cieta badu. Toreiz valdošās drūmās reliģiskās iedomas piepildīja viņa dvēseli
ar bailēm. Ar rūpju pilnu sirdi viņš vakaros gāja pie miera, drebēdams raudzījās tumšā
nākotnē, mūžīgās bailēs domāja par Dievu, kuru viņš sev stādīja priekšā kā cietu,
nepielūdzamu tiesnesi, nežēlīgu tirānu, un ne kā mīļlu debesstēvu. Un tomēr par spīti visām
lielām, nospiedošām parādībām Luters neatlaidīgi centās pakaļdarīt augstiem tikuma un
bagātiem gara piemēriem, turēdams tos vienmēr acu priekšā. {LC 116.2}
65