Liela Cina

Lielā Cīņa
kārtā cēla pie Kārļa iebildumus pret Lutera ierašanos Vormsā. Apmēram ap to pašu laiku
pāvests nāca klajā ar savu bullu, ar kuru Luters tika izslēgts no baznīcas. Tas, un vēl sūtņa
uzstāšanās piespieda ķeizaru piekāpties. Viņš rakstīja kūrfirstam, ka ja Luters savas
mācības neatsaucot, viņam jāpaliekot Vitenbergā. {LC 142.2}
Aleanders nebija mierā ar šo uzvaru un pielika visu savu viltu un varu, lai panāktu
Lutera notiesāšanu. Viņš, t. i. Aleanders, ar visiem spēkiem centās saistīt muižnieku,
prelātu un citu saeimas dalībnieku uzmanību, apvainodams reformatoru gan kā pavedēju,
dumpinieku, gan kā bezdievi un Dieva zaimotāju; viņš to darīja ar tādu pacietību un
neatlaidību, kura būtu cienīga daudz labākas lietas. Bet viņa ātrums un kaislība rādīja jo
skaidri, kāds gars viņu dzina. Kāds pāvesta rakstnieks sacīja: «Drīzāk ienaids un atriebības
kāre ir viņa dzenulis, nekā ticības dedzība.» .Saeimas vairākums bija noskaņots vairāk kā
jebkad agrāk Luteram par labu un būtu droši iznesis viņa lietā labvēlīgu spriedumu. {LC
145.1}
Ar divkāršu dedzību Aleanders spiedās ķeizaram virsū, viņa pienākums esot pāvesta
pavēles izpildīt. Bet to pēc pastāvošiem vācu likumiem varēja darīt tikai ar muižniecības
piekrišanu; un beidzot, pārrunāts no neatlaidīgā sūtņa, Kārlis viņam atvēlēja celt savu lietu
priekšā saeimai. «Bija lepna diena priekš sūtņa. Sapulce bija liela; vēl lielāka bija lieta.
Aleanders gribēja runāt priekš visu baznīcu mātes un pavēlnieces, priekš Romas, gribēja
kristīgās pasaules valdnieku priekšā aizstāvēt augsto Pētera krēslu. Viņam bija runas
dāvanas un viņš sasniedza lielajam gadījumam piemērotus augstumus. Dievs bija lēmis, ka
Romai vajadzēja ierasties un likt runāt caur savu apdāvinātāko runātāju visgaišā tribunāla
priekšā un aizstāvēt savu lietu, tiekams lāsti nāk pār viņu.» Ar lielākām vai mazākām
rūpēm reformatora labvēļi vēroja Aleandera runas iespaidu. Saksijas kūrfirsts nebija klāt,
bet viņš dažiem saviem padoma devējiem bija devis rīkojumu uzrakstīt sūtņa runu.
Aleanders pielika visu savu gudrību un visas savas runas dāvanas, lai apgāztu patiesību.
Apvainojums pēc apvainojuma tika uzkrauts Luteram. Viņš esot baznīcas un valsts, dzīvu
un mirušu, garīdzniecības un laju, koncilu un atsevišķu kristīgo ienaidnieks. «Lutera
rakstos ir tik daudz maldu,» apgalvoja viņš, «ka simtstūkstoši ķeceru viņu dēļ varētu tikt
sadedzināti.» {LC 145.2}
Beigās viņš mēģināja reformācijas piekritējus padarīt smieklīgus, nicināmus: «Kas ir
visi šie luterāņi?— Kāds nekaunīgu ābečnieku, samaitātu priesteru, izvirtušu mūku, muļķu
advokātu un paklīdušu muižnieku pūlis un vēl kādi no vienkāršās tautas, kas no viņiem
pavesti un sagrozīti. Cik augstu turpretim stāv katoliskā partija, skaita, inteliģences un
varas ziņā! Augstās sapulces vienbalsīgs lēmums vientiesīgiem atvērs acis, rādīs briesmas
negudriem un stiprinās šaubīgos un vājos.» {LC 146.1}
Ar šādiem ieročiem patiesības aizstāvji vienmēr ir apkaroti. Ar tādiem pierādījumiem
nāca pret katru, kurš uzdrošinājās nepiekrist iesakņojušamies maldiem un rādīt Dieva vārdu
82