Liela Cina

Lielā Cīņa
paskaidro, un, ja kāda vieta šķiet neizprotama, tad Svētais Gars, kas nekad nerunā sev pretī,
to citā vietā izskaidro saprotamāk, tā ka vairs nepaliek ne mazāko šaubu, izņemot
gadījumus, kad cilvēks stūrgalvīgi nevēlas neko zināt." (6)
Tādas bija patiesības, ko bezbailīgais reformators, riskējot ar savu dzīvību, skaidri
apliecināja karalienei. Ar tādu pašu neiebiedējamu drosmi viņš arī turpmāk neatkāpās no
sava mērķa un, Dievu lūdzot, turpināja Kunga karu, līdz Skotija tika atbrīvota no pāvestības
varas.
Pieņemot protestantismu par valsts reliģiju, vajāšanas Anglijā samazinājās, tomēr vēl
pilnīgi nebeidzās. Atsakoties no daudzām Romas doktrīnām, tās izveidotā kārtība lielā
mērā tika saglabāta arī turpmāk. Pāvesta virskundzību noraidīja, bet viņa vietā par baznīcas
galvu iecēla monarhu. Daudzos dievkalpojumos joprojām bija maz Evaņģēlija vienkāršības
un skaidrības. Vēl arvien nesaprata reliģiskās brīvības lielo pamatlikumu. (252) Kaut arī
protestantiskie valdnieki ļoti reti ķērās pie briesmīgām nežēlībām, kādas cīņā pret ķecerību
lietoja Roma, tomēr vēl arvien netika atzītas katra cilvēka tiesības pielūgt Dievu saskaņā
ar savas sirdsapziņas balsi. No visiem pieprasīja valsts baznīcas norādīto doktrīnu
pieņemšanu un dievkalpojumu formu ievērošanu. Citādi domājošiem vēl vairākus gadu
simtus lielākā vai mazākā mērā vajadzēja paciest vajāšanas.
Septiņpadsmitajā gadsimtā tūkstošiem draudzes ganu padzina no viņu vietām.
Piedraudot ar smagu naudas sodu, cietumu un izsūtīšanu, ļaudīm tika aizliegts apmeklēt
jebkādu reliģisku sanāksmi, izņemot tās, kuras atzina baznīca. Tās uzticīgās dvēseles, kuras
nespēja atteikties no kopējām Dievu pagodinošām sapulcēm, bija spiestas satikties tumšās
ieliņās vai drūmās jumta istabiņās un reizēm pat pusnaktī meža vidū. Tā šie izklīdinātie un
vajātie Kunga bērni sanāca kopā sargājošajos meža dziļumos, paša Dieva celtajā templī,
lai pielūgtu un slavētu savu Radītāju. Bet, neskatoties uz visu piesardzību, daudziem savas
ticības dēļ nācās ciest. Cietumi bija pārpildīti. Ģimenes tika izšķirtas. Daudzus izraidīja uz
svešām zemēm. Tomēr Dievs bija ar saviem ļaudīm, un vajāšanas nespēja apklusināt viņu
liecību. Liels vairums aizbrauca pāri okeānam uz Ameriku un tur lika pamatus pilsoniskai
un reliģiskai brīvībai, kas ir bijusi šīs zemes balsts un gods.
Atkal, tāpat kā apustuļu dienās, vajāšanas veicināja Evaņģēlija izplatīšanos. Ar
kriminālnoziedzniekiem un izvirtušiem cilvēkiem pārpildītā pazemes cietumā Džons
Banjens elpoja Debesu gaisu; un tur viņš uzrakstīja savu brīnišķo alegoriju par svētceļnieka
ceļojumu no iznīcības zemes uz Debesu pilsētu. Vairāk kā divi simti gadus šī balss no
Bedfordas cietuma ar satraucošu spēku ir runājusi ar cilvēku sirdīm. Banjena grāmatas
Svētceļnieku ceļojums (Pilgrim's Progress) un Žēlastības pārpilnība vislielākajam
grēciniekam (Grace Abounding to the Chief of Sinners) – daudzus ir vadījušas uz dzīvības
ceļa.
149