Liela Cina

Lielā Cīņa
Luters vēl vienumēr tikai pa daļai bija atgriezies no romānisma maldiem. Bet kad viņš
salīdzināja Dieva vārdus ar pāvesta pavēlēm un mācībām, tad viņš nezināja, kā izbrīnīties.
«Es lasu,» viņš rakstīja, «pāvestu dekrētus un... nezinu, vai pāvests pats ir antikrists, jeb
tikai viņa apustulis; viņos Kristus parādās pavisam sagrozīts un no viņiem pašiem krustā
sists.» Bet tanī laikā Luters vēl vienmēr bija Romas baznīcas piekritējs, un nekad viņam
vēl nebija prātā nācis no tās šķirties. Reformatora raksti un viņa mācības bija pazīstamas
visām nācijām kristīgā pasaulē. Tās izplatījās Šveicē un Holandē. Viņa darbu noraksti
atrada ceļu uz Franciju un Spāniju. Anglijā viņa mācības uzņēma kā dzīvības vārdu. Arī
Beļģijā un Itālijā bija iespiedusies patiesības gaisma. Tūkstošiem ļaužu pamodās no nāvei
līdzīgā reiboņa uz priecīgu un cerības pilnu ticības dzīvi. {LC 135.3}
Roma uztraucās arvien vairāk par Lutera uzbrukumiem, un daži no viņa fanātiskiem
ienaidniekiem slepeni pateica katoļu augstskolu doktoriem, ka tie, kas trakam mūkam
atņemšot dzīvību, būšot bez grēka. Kādu dienu tuvojās kāds svešinieks ar zem mēteļa
paslēptu pistoli un jautāja reformatoram, kāpēc viņš tā gluži viens pats ejot. «Es esmu
Dieva rokās,» atbildēja Luters. «Viņš ir mans palīgs un manas priekšturamās bruņas.Ko
var man cilvēki darīt?» Kad svešais šos vārdus dzirdēja, viņš nobāla un bēga no Lutera kā
no kādas noslēpumainas būtnes. {LC 136.1}
Roma bija iedegusies un gribēja visādā ziņā Luteru nomaitāt; bet Dievs bija viņa
aizstāvis. Viņa mācības tika visur uzklausītas — klosteros, būdiņās, muižnieku pilīs,
augstskolās un pie ķēniņu galmiem; cēli vīri pieteicās no visām malām, kas gribēja viņu
pabalstīt. {LC 136.2}
Ap šo laiku lasīdams Husa darbus, Luters atrada, ka šis bohēmiešu reformators bija
turējies p(e lielās patiesības, ka taisnošana nāk caur ticību, ko arī Luters centās apgalvot un
mācīt. «Mēs visi,» sacīja Luters, «Pāvils, Augustīns un es, esam bijuši husīti, bez kā mēs
paši to zinātu.» «Dievs patiesi piemeklēs pasauli,» Luters turpināja, «tāpēc ka viņai jau
pirms gadu simteņa patiesība sludināta, bet viņa to sadedzinājusi.» {LC 136.3}
Kādā uzsaukumā, kurš adresēts ķeizaram un Vācījas muižniecībai, rakstīdams par
reformām kristīgā dzīvē, Luters izsakās par pāvestu: «Vispirms ir briesmīgi un atbaidoši
skatīties, ka kristīgās pasaules galva, kas sevi dēvē par Kristus vietnieku un Sv. Pētera
pēcteci, dzīvo tik pasaulīgi un krāšņi, ak pat ķēniņi nevar ar viņu līdzināties, un, saukdams
sevi par vissvētāko un visgarīgāko, ir pasaulīgāks par pašu pasauli. Viņš valkā trīskārtīgu
kroni, kad augstākie ķēniņi tikai vienu nes uz galvas, Kad tas ir līdzīgs nabaga Kristum un
Sv. Pēterim, tad tā ir jauna līdzība.» «Pāvests, viņi saka, ir pasaules kungs!Bet Kristus,
kura vietnieks viņš sakās esam, teica: «Mana valstība nav no šīs pasaules.» Vai vietnieka
robežas var sniegties tālāk par ķēniņa robežām, kas viņu iecēlis?» {LC 136.4}
Viņš rakstīja augstskolām sekošo: «Man ir lielas rūpes, augstās skolas esot vārti uz elli,
un tas ir tā, ja janie ļaudis čakli nenodarbojas ar svētiem rakstiem. Kur svētie raksti nav par
77