Liela Cina

Lielā Cīņa
no pirmajiem Romas baznīcas tēviem, kas izcēla mūku pretenzijas pāri bērna mīlestības
pienākumam paklausīt vecākiem, bija paziņojis: "Ja arī tavs tēvs raudādams un
vaimanādams gulētu tavu durvju priekšā un ja tava māte rādītu miesas, kas tevi nesušas,
un krūtis, kas tevi barojušas, tad raugi, lai tu to visu samītu kājām un nekavējoties ietu pie
Kristus." Tāda "drausmīga necilvēcība", kā vēlāk to nosauca Luters, "vairāk atgādinot vilku
un tirānu nekā kristieti un cilvēku", nocietināja bērnu sirdis pret vecākiem. (1) Tā
pāvestības vadoņi līdzīgi senatnes (83) farizejiem ar savām tradīcijām atcēla Dieva pavēles.
Sabruka ģimenes pavardi, un vecāki zaudēja savu dēlu un meitu sabiedrību.
Mūki ar saviem nepareizajiem stāstījumiem piekrāpa pat universitāšu studentus,
pavedinot viņus pievienoties ordeņiem. Vēlāk, redzot, ka paši izpostījuši savas dzīves laimi
un sagādājuši bēdas vecākiem, daudzi šo soli nožēloja. Bet, lamatās vienreiz iekritušiem,
tiem vairs nebija iespējams iegūt brīvību. Baidoties no mūku iespaida, daudzi vecāki
atteicās savus dēlus sūtīt uz augstākajām mācību iestādēm. Tāpēc lielajos zinātņu centros
ievērojami samazinājās studentu skaits. Skolas nīkuļoja, un virsroku ņēma gara tumsība.
Pāvests šiem mūkiem bija devis tiesības uzklausīt grēksūdzes un dāvāt grēku
piedošanu. Tas pārvērtās par milzīgu ļaunuma avotu. Tiecoties palielināt savu peļņu, mūki
grēku atlaides piešķīra uz tik viegliem nosacījumiem, ka pie tiem straumēm plūda
visdažādākie noziedznieki, un līdz ar to strauji vairojās visļaunākie netikumi. Slimos un
nabagos pameta ciešanās, kamēr līdzekļi, kas būtu varējuši apmierināt viņu vajadzības,
nonāca mūku rokās, kuri naudu no tautas pieprasīja ar draudu palīdzību, pasludinot par
bezdievīgiem visus tos, kas liedzās dot dāvanas ordenim. Neskatoties uz atklāto runāšanu
par nabadzību, mūku bagātība pastāvīgi vairojās, un viņu greznās celtnes un bagātīgi klātie
galdi tikai vēl spilgtāk izcēla tautas pieaugošo trūkumu. Pavadīdami laiku pārpilnībā un
izpriecās, viņi savā vietā izsūtīja neizglītotus cilvēkus, kas, kavējot ļaudīm laiku, stāstīja
brīnišķus piedzīvojumus, leģendas un pat jokus, tā palīdzot mūkiem tautu vēl vairāk
piekrāpt. Un šiem cilvēkiem tiešām izdevās saglabāt māņticīgā pūļa uzticību, nostiprinot
ļaudīs pārliecību, ka reliģija katram uzliek par pienākumu atzīt pāvesta virsvaldību,
pagodināt svētos un dot dāvanas mūkiem un ka ar to pietiek, lai nodrošinātu vietu Debesīs.
Mācīti un dievbijīgi vīri bija velti pūlējušies izraisīt reformu mūku ordeņos, bet Viklifs,
kas visu saprata daudz skaidrāk, ķērās ļaunumam tieši pie saknes, norādot, ka nepareiza ir
pati sistēma un to vajag likvidēt. Tas izraisīja pārrunas un jautājumus. Mūkiem pārstaigājot
zemi un piedāvājot pāvesta grēku atlaides, daudzi jau sāka apšaubīt iespēju nopirkt
piedošanu par naudu un pamatoti vaicāja, vai gan drīzāk nožēlā nav jāgriežas pie Dieva
nekā pie Romas pāvesta. (Skat. Pielikumā.) Daudzus satrauca mūku mantkārība, jo likās,
ka viņu alkatība nemaz nav apmierināma. Tie sacīja: "Romas mūki un priesteri mūs grauž
līdzīgi ļaundabīgam audzējam. Dievam mūs jāglābj, citādi tauta aizies bojā." (2) Lai slēptu
savu mantkāri, ubagotājmūki apgalvoja, ka viņi sekojot Pestītāja piemēram, jo Jēzus un
Viņa mācekļi arī esot dzīvojuši no tautas dāvanām. Tomēr tāds apgalvojums viņu lietai
41