Liela Cina

Lielā Cīņa
apslīcināja Sarkanajā jūrā, kas midiāniešiem pret Gideonu lika bēgt no trīssimts vīriem, kas
vienā naktī iznīcināja lepno asīriešu varenos, tas tagad atkal bija izstiepis savu roku, lai
salauztu pretinieka varu. «Tad tiem uzkrita bailes,kur baiļu nebija; jo Dievs izklīdināja savu
spaidītāju kaulus; tu tos liki kaunā, jo Dievs tos bija atmetis.»1 {LC 112.1}
Beidzot, kad pāvesta vadoņi vairs necerēja uzvarēt ar spēku, viņi ķērās pie diplomātijas.
Ielaidās uz izlīgšanu, kas bohēmiešiem itkā atvēlēja sirdsapziņas brīvību, bet kas patiesībā
tos nodeva Romas varā. Bohēmieši bija likuši četrus punktus miera noteikumos ar Romu:
bībeles brīvu mācīšanu; tiesību visai draudzei piedalīties pie maizes un vīna sv.
vakarēdienā un mātes valodas lietošanu dievkalpošanās; garīdzniecības izslēgšanu no
visiem pasaulīgiem amatiem un varas; un nozieguma gadījumos vienādu tiesu laicīgās
tiesās kā garīdzniekiem, tā lajiem. Pāvesta varas nesēji beidzot pieņēma šos četrus punktus,
atstājot tikai baznīcai tiesības viņus izskaidrot un noteikt viņu īsto nozīmi. Uz šiem
pamatiem tagad noslēdza līgumu, un Roma izlikdamās un ar viltu ieguva to, ko nevarēja
iegūt ar ieročiem; jo izskaidrot husītu punktus arī ar bībeli pēc sava prāta, varēja to domas
tā sagrozīt, ka tas saskanēja ar viņu nolūkiem. {LC 112.2}
Liela daļa bohēmiešu līgumam nepiekrita, jo redzēja caur to savu brīvību
ierobežotu.Radās nevienprātība un šķelšanās, kura noveda pat līdz sadursmēm un
asinsizliešanām pašu bohēmiešu starpā.Šinī brāļu karā krita krietnais Prokops,un
Bohēmijas brīvība izbeidzās. Husa un Jeronīma nodevējs Zigismunds tapa par Bohēmijas
ķēniņu, un neskatoties, ka bija zvērējis aizstāvēt Bohēmijas tiesības, viņš sāka ievest
pāvestību. Bet būdams tik pakalpīgs Romai, viņš tomēr nekā neiemantoja. Divdesmit gadus
viņa dzīve bija darbs un briesmas. Viņa karaspēks bija sabrucis, bagātības izsīkušas
neauglīgās cīņās; un tagad, valdījis tikai vienu gadu, viņš mira, novedis savu tautu gandrīz
pie brāļu kara pilnā nozīmē un atstājis ar kaunu aptraipītu vārdu vēlākām audzēm. {LC
112.3}
Sacelšanās, cīņas un asinsizliešanas vilkās garumā. Atkal sveši karapulki ielauzās
Bohēmijā un nevienprātība turpināja skaldīt tautu. Kas evaņģēlijam palika uzticīgi, tos
vajāja un nokāva slepkavīgā kārtā. Tā kā viņu agrākie ticības brāļi, noslēgdami ar Romu
līgumu, bija pieņēmuši arī viņas maldības, tad tie, kas turējās pie vecās ticības, apvienojās
vēl ciešāk atsevišķā draudzē zem nosaukuma «Apvienotie brāļi». Šis solis vērsa pret
viņiem visu šķiru nelabvēlību un naidu. Bet viņi savā stingrībā nebija satricināmi. Spiesti
mežos un alās patvērumu meklēt, viņi tomēr vēl salasījās uz Dieva vārdu lasīšanu un
kopīgām lūgšanām. {LC 113.1}
Viņi izzināja caur sūtņiem, kurus tie slepeni bija sūtījuši uz dažādām svešām zemēm,
ka vēl šur un tur atrodas tādi, kas atzīst patiesību — daži vienā, daži otrā pilsētā, daži tāpat
kā viņi vajāti; tālāk, ka Alpu kalnos ir viena veca draudze, kas stāv uz svēto rakstu
pamatiem. Šo vēsti saņēma ar lielu prieku un tūliņ stājās ar valdiešu kristīgiem rakstiskos
63