Liela Cina

Lielā Cīņa
Garīgais pagrimums, kas Anglijā iezīmējās tieši pirms Veslija laika, lielā mērā
uzskatāms par Bībeles likumu nicinātāju mācības rezultātu. Daudzi apgalvoja, ka Kristus
ir atcēlis morāles bauslību un ka tāpēc kristiešiem tā nav jāievēro, ka ticīgais ir atbrīvots
no vergošanas "labiem darbiem". (261) Citi, atzīdami bauslības mūžīgumu, tomēr paziņoja,
ka sludinātājiem nevajadzētu aicināt ļaudis paklausīt tās priekšrakstiem, jo tos, kurus Dievs
izredzējis glābšanai, "dievišķās žēlastības neatvairāmie impulsi arī vadīs dievbijīgā un
tikumīgā dzīvē", bet tiem, kas nolemti mūžīgai pazušanai, "nav spēka paklausīt šim
dievišķajam likumam".
Vēl citi, kas tāpat domāja, ka "izredzētie nevar zaudēt ne žēlastību, ne arī dievišķo
labvēlību", nonāca pie kāda daudz briesmīgāka secinājuma, it kā "viņu ļaunā rīcība īstenībā
nav grēcīga un to nevarētu uzskatīt par dievišķā likuma pārkāpšanu, un tāpēc neesot arī
nekādas vajadzības savus grēkus atzīt, ne arī izsūdzot un nožēlojot tos atstāt." (14) Viņi
paziņoja, ka tāpēc pat viszemiskākais darbs, ko "vispārīgi uzskata par šausmīgu dievišķā
likuma pārkāpšanu, Dieva skatījumā nav grēks", ja to izdara kāds no izredzētajiem, "jo
viena no galvenajām un sevišķajām izredzēto īpašībām esot viņu nespēja izdarīt kaut ko
tādu, kas būtu Dievam nepatīkams vai ko aizliegtu bauslība".
Šīs briesmīgās doktrīnas pamatā ir tā pati vēlāko laiku populāro pedagogu un teologu
mācība, ka taisnības standartam nav nemainīga dievišķa likuma, bet ka sabiedrība pati rada
savu morāles standartu, un tādēļ tas pastāvīgi pakļauts izmaiņām. Visas šīs idejas ir iedvesis
tas pats kundziskais gars, kas savu darbu iesāka starp Debesu bezgrēcīgajiem
iedzīvotājiem, cenšoties sagraut Dieva likumu taisnīgos ierobežojumus.
Mācība par dievišķi noteiktu un paliekošu raksturu izredzēšanu daudzus cilvēkus
rosināja atmest Dieva bauslību. Veslijs stingri nostājās pret likumam naidīgo mācību
skolotāju paustajiem maldiem un rādīja, ka šī likumu noliedzošā doktrīna runā pretī
Rakstiem. "Dieva žēlastība, kas nes pestīšanu, ir atspīdējusi visiem cilvēkiem." (262) "Tas
ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un
nāk pie patiesības atziņas. Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un
cilvēkiem, – cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi pašu ir nodevis par atpirkšanas maksu par
visiem." (Tita 2:11; 1. Tim. 2:3-6) Pasaulei tiek bagātīgi dāvāts Dieva Gars, lai ikviens
cilvēks varētu satvert pestīšanas līdzekļus. Tā Kristus, "patiesais Gaišums", "apgaismo
ikvienu cilvēku". (Jāņa 1:9) Bet cilvēki pestīšanu pazaudē tāpēc, ka viņi stūrgalvīgi noraida
šo dzīvības dāvanu.
Atbildot uz apgalvojumu, ka Kristus mirstot līdz ar ceremoniālajiem likumiem ir atcēlis
arī dekaloga priekšrakstus, Veslijs sacīja: "Viņš neatcēla morāles bauslību, kas ietverta
desmit likumos, kurus ievērot skubinājuši visi pravieši. Viņa nākšanas mērķis nebija arī
atsaukt kādu tās daļu. Tā ir bauslība, kas nekad nevar tikt lauzta, kas "stāv tikpat stipri kā
uzticīgais Liecinieks Debesīs". Tā pastāv kopš pasaules iesākuma, "rakstīta ne uz akmens
155