Liela Cina

Lielā Cīņa
notikdams.» Par velti spiedās viņam virsū ar aizrādījumiem par reformu nepieciešamību.
Viņš gan redzēja ļaunumus, bet viņam nebija ne spēks ne drosme pret tiem uzstāties. Viņa
vienaldzīgā un patīgā atbilde: «Pēc manis kaut ūdens plūdi!» jo skaidri bija redzams
liktenis, kas Franciju sagaida. {LC 200.1}
Roma, modinādama ķēniņu un valdošo šķiru greizsirdību, bija panākusi, ka tauta tika
turēta verdzībā, zinādama jo labi, ka valsts caur to tiek vājināta, un nodomājusi kā tautu, tā
arī valdniekus padarīt par saviem vergiem. Viņas tālredzīgā politika bija atzinusi, ka, lai
padarītu cilvēkus par patiesiem vergiem, ir jākaļ važās viņu dvēseles; un ka drošākais
līdzeklis, aizkavēt viņu atsvabināšanos no verdzības, ir tas, padarīt viņus nespējīgus
brīvības izlietošanai. Tūkstoš reiz briesmīgāka par miesīgām mokām bija tikumiskā
pazemošana, kas smejas pretī iz viņas politikas. Tautai bija atņemta bībele, pate viņa padota
izvirtušu varmāku mācībām un patmīlībai, caur ko pilnīgi bija nogrimusi nezināšanā,
māņticībā nu grēkā un tapusi pavisam nespējīga savaldīties. {LC 201.1}
Bet augļi tomēr bija daudz citādi, nekā tie, pēc kuriem Roma bija centusies. Kur tā
masas bija gribējusi turēt aklā padevībā pret savām mācībām, viņas darba iznākums bija,
ka viņa no tiem bija iztaisījusi neticīgus un valsts gāzējus. Viņi skatījās nicinoši uz baznīcu
kā uz priesteru māņiem. Viņi raudzījās uz garīdzniecību tā uz partiju, kas vēlās lai viņi
taptu apspiesti. Vienīgais Dievs, kuru viņi pazina, bija Romas Dievs; viņas reliģija bija
viņu vienīgā reliģija. Viņi skatījās uz viņas mantas kāribu un nežēlību kā uz bēdīgām
bībeles sekām, un viņi negribēja nekā no tā. Roma bija Dievu nepareizi raksturojusi, viņa
prasības sagrozījusi, un ļaudis atmeta abus — bībeli un To, par kuru tajā rakstīts.
Aizklādamās ar Dieva vārdiem Roma bija prasījusi aklu ticību savām mācībām. Kā Dieva
vārdu pretinieks uzstājās Voltērs un tā līdzbiedri, tie tos pavisam nostūma pie malas un
visur izplatīja neticības ģifti. Roma bija turējusi tautu zem saviem dzelžainiem papēžiem,
kad izlauzās apspiestās un par mežoņiem tapušās masas, neievērodamas vairs nekādas
robežas.
Dusmās par krāšņajiem meliem, kurus viņas tik ilgi bija pielūgušas, viņas atmeta reizā
gan patiesību, gan maldus, un tanī laikā, kad patvaļu turēja par brīvību, grēka vergi par šo
domāto brīvību gavilēja. Revolūcijai sākoties tautai ar ķēniņa piekrišanu tika dāvāta
priekšstāvniecība, kura bija vairākumā par garīdzniecības un muižniecības
priekšstāvniecībām. Ar to politiskais līdzsvars atradās viņas rokās; bet viņa nebija spējīga
to lietot ar gudrību un ziņu. Viņa ar visiem spēkiem centās atmaksāt nodarīto pārestību un
nolēma pārformēt visu sabiedrību. Apvainotie ļaudis, kuru sirdis pilnas ar ilgi aizturētām
rūgtām atmiņām un netaisnībām, gribēja posta stāvokli, kurš tiem bija kļuvis nepanesams,
novērst un atriebt pie tiem, kurus tie uzskatīja par vainīgiem pie savām ciešanām.
Apspiestie atminējās to mācību, kuru viņ no tirānijas bija mācījušies nu tapa par savu
apspiedēju apspiedējiem. {LC 201.2}
167