Liela Cina

Lielā Cīņa
cerība un drosme. Darbs bija brīvs no jebkādām pārmērībām, kas vienmēr parādās tur, kur
ir tikai cilvēcisks satraukums bez Dieva Vārda un Gara pārvaldošā iespaida. Šis laiks savā
būtībā līdzinājās tiem periodiem senā Izraēla vēsturē, kad tauta, saņēmusi norājošas vēstis
no Dieva kalpiem, pazemojās un atgriezās pie Kunga. Bija vērojamas tās sevišķās iezīmes,
kas Dieva darbu raksturo visos laikmetos. Maz sajūsmas, bet daudz vairāk pamatīgas sirds
pārbaudes, grēka atzīšanas un atteikšanās no pasaules. Šīs cīnītājas dvēseles domāja tikai
par sagatavošanos sastapt savu Kungu. (401) Cilvēki pastāvīgi lūdza un bez atlikuma
svētījās Dievam.
Aprakstot šo darbu, Millers sacīja: "Tas neizcēlās ar īpašu sajūsmu, prieks tika glabāts
nākotnei, kad visas Debesis un zeme kopā gavilēs neizsakāmā un godības pilnā līksmībā.
Nebija dzirdami nekādi izsaucieni, arī tie tika taupīti satikšanās brīdim. Dziedātāji klusēja,
jo viņi gaidīja uz apvienošanos ar eņģeļu pulkiem Debesu korī (..). Nebija nekādu strīdīgu
domu apmaiņu, visiem bija viena sirds un viens prāts." (4)
Kāds cits šīs kustības dalībnieks liecināja: "Tā visur izraisīja visdziļāko sirds pārbaudi
un dvēseles pazemošanos augstā Debesu Dieva priekšā. Tā cilvēkiem lika atbrīvoties no
mīlestības uz šīs pasaules lietām, izlīdzināja savstarpējās nesaskaņas un naidu, ierosināja
atzīt netaisnību un dziļi pazemoties Dieva priekšā, nožēlot savus grēkus un ar sagrauztu
sirdi pazemīgi izlūgties no Viņa pieņemšanu un piedošanu. Tā vadīja uz tādu dvēseles
pazemošanos, kādu mēs nekad agrāk nebijām piedzīvojuši. Kā Dievs bija teicis pravietim
Joēlam, ka, tuvojoties Dieva lielajai dienai, notiks sirds un nevis drēbju saplēšana un
cilvēki griezīsies pie Kunga ar gavēšanu, raudāšanu un žēlošanos. Kā Dievs bija paziņojis
ar Cakarijas starpniecību, tā pār Viņa bērniem tika izliets žēlastības un lūgšanas gars, viņi
raudzījās uz To, ko bija caurdūruši, un zemē valdīja dziļas skumjas (..) un tie, kas gaidīja
Kungu, mērdēja savas dvēseles Viņa priekšā." (5)
No visām lielajām reliģiskajām kustībām kopš apustuļu dienām neviena nav bijusi
brīvāka no cilvēciskām nepilnībām un sātana viltībām kā tā, kas risinājās 1844. gada
rudenī. Pat tagad, kad jau aizritējuši daudzi gadi, tie, kas piedalījās šajā atmodā un palika
stingri stāvam uz patiesības pamata, vēl vienmēr izjūt šī labā darba svētīgo iespaidu un
apliecina, ka tas nāca no Dieva.
Atskanot saucienam: "Līgavainis nāk, izejiet Viņam pretī", gaidošās "cēlās un sakārtoja
savus lukturus"; – tas ir, pētīja Dieva Vārdu ar iepriekš nepazītu sasprindzinātu interesi.
No Debesīm tika sūtīti eņģeļi, lai uzmudinātu mazdūšīgos un sagatavotu tos pieņemt šo
vēsti. Darbs nepastāvēja cilvēku gudrībā un zināšanās, bet Dieva spēkā. Ne
visapdāvinātākie, bet gan vispazemīgākie un uzticīgākie bija pirmie, kas sadzirdēja
aicinājumu un tam paklausīja. Zemnieki atstāja savu ražu uz lauka, amatnieki nolika savus
darba rīkus un izgāja, ar asarām sējot, sniegt tālāk šo priecīgo vēsti. Agrākie vadoņi šai
kustībai pievienojās pēdējie. Baznīcas visā visumā vēstij savas durvis aizslēdza, un tiem,
246