Liela Cina

Lielā Cīņa
ļauno dabu, no kuras mūku dzīve to nebija varējusi atsvabināt. Viņš nebijās ne no kādiem
upuriem, ja vien caur tiem bija iegūstama sirdsskaidrība, un varēja būt Dievam patīkams.
«Es patiesi biju krietns mūks,» viņš vēlāk sacīja, «un turējos stingrāk pie mana ordeņa
nosacījumiem, nekā to varu pasacīt. Ja kāds mūks ar saviem mūka darbiem spētu iegūt
debesis, tad man droši uz to būtu bijusi tiesība. Kad es tā tālāk būtu turpinājis, manas
pašmocīšanas būtu mani novedušas nāvē.» Šo moku sekas bija tās, ka viņš pazaudēja
spēkus. Bieži viņam uznāca krampji un ģībonis. No šīm sekām viņš nekad vairs pavisam
neatpūtās. Tomēr, neskatoties uz visām pūlēm, viņa smagā dvēsele neatrada atvieglojumu.
Beidzot viņš bija nonācis galējā izmisumā. {LC 118.1}
Kad Luteram šķita, ka viss jau ir pagalam, Dievs pamodināja priekš viņa draugu un
palīgu. Dievbijīgais Staupics darīja Dieva vārdu saprotamu Lutera saprašanai un deva
viņam padomu, nedomāt par bezgalīgo sodu par Dieva likumu pārkāpumiem, bet lūkoties
uz Jēzu, kas pestī no visiem grēkiem. «Nenomocies savu grēku dēļ, bet dodies Glābēja
rokās. Uzticies viņam, viņa dzīves taisnībai— salīdzināšanai caur viņa nāvi.Klausies uz
Dieva Dēlu.Viņš ir cilvēks tapis, lai tu būtu pārliecināts par viņa dievišķo labvēlību.» «Mīli
to, kas tevi papriekš ir mīlējis.» Tā runāja Dieva žēlastības sūtnis. Viņa vārdi atstāja dziļu
iespaidu Lutera dvēselē. Pēc dažām cīņām ar ilgi glabātiem maldiem viņš vienreiz spēja
aptvert patiesību, un viņa tirdītā dvēselē ieradās miers. {LC 118.2}
Luteru iesvētīja par priesteri un aizsauca no klostera uz Vitenbergas augstskolu par
profesoru. Te viņš nodevās svēto rakstu studēšanai viņu pirmvalodās. Viņš sāka lasīt
priekšlasījumus parbībeli, un par Dāvida dziesmām; evaņģēlijus un vēstules darīja
pieietamus un saprotamus sajūsminātiem klausītāju pulkiem. Staupics, viņa draugs un
priekšnieks, spieda to kāpt kancelē un sludināt Dieva vārdu. Luters vilcinājās, jo jutās
necienīgs Kristus vietā runāt uz tautu. Tik pēc ilgām cīņām viņš paklausīja savu draugu
lūgšanām. Viņš bija jau varens svētos rakstos un Dieva žēlastība dusēja uz viņu. Viņa runas
dāvanas saistīja klausītājus, gaišums un spēks, ar kādu viņš rādīja patiesību, pārliecināja
viņu saprašanu, un viņa dziļā sirsnība aizkustināja viņu sirdis. {LC 119.1}
Luters vēl vienmēr bija pāvestīgās baznīcas dēls un ne domāt nedomāja, ka viņš kādreiz
būs kas cits. Kā Dievs to bija nolēmis, viņš nodomāja apmeklēt Romu. Viņš ceļoja kājām,
pārgulēdams pa nakti klosteros, kas gadījās ceļā. Kādā klosterī Itālijā viņš izbrīnījās par
bagātību, krāšņumu un izšķērdību, kuru viņš tur redzēja. Apdāvināti ar ķēnišķīgiem
ienākumiem, mūki dzīvoja spīdošās istabās, ģērbās visbagātākās un skaistākās drēbēs un
sēdēja pie bagātiem galdiem. Ar sāpīgu noskumšanu Luters salīdzināja visu to ar
pašaizliegšanos un pūlēm savā dzīvē. Viņa domas tika sajauktas. Beidzot viņš ieraudzīja
tālumā septiņu pakalnu pilsētu. Dziļi aizkustināts viņš krita pie zemes un izsaucās: «Svētā
Roma, es sveicinu tevi!» Iegājis pilsētā viņš apmeklēja baznīcas, klausījās uz priesteru un
mūku atkārtotiem brīnišķīgiem stāstījumiem un izpildīja priekšā rakstītās ceremonijas.
67