Liela Cina

Lielā Cīņa
«Svētie raksti!» sauca viens no viņu kārdinātājiem, «vai viss pēc tiem ir izspriežams?
Kas var tos saprast, iekams baznīca nav izskaidrojusi?» {LC 107.3}
«Vai cilvēku izskaidrojumi ticamāki, kā mūsu Pestītāja evaņģēlijs?» Jeronīms atbildēja.
«Pāvils savās vēstulēs pamācīja neskatīties vis uz cilvēku gudrību, bet paskubināja «meklēt
rakstos» {LC 107.4}
Sekoja atbilde; «Ķecer, man ļoti žēl, ka esmu ar tevi tikdaudz runājis. Es redzu, ka velns
tevi dzen.» {LC 107.5}
Drīzi pēc tam pār viņu izsacīja nāves spriedumu. Jeronīmu aizveda uz tās pašas vietas,
kur Huss bija izlaidis garu. Jeronīms gāja savu ceļu, viņa sejā staroja miers un prieks. Viņa
skats bija vērsts uz Kristu, nāve bija zaudējusi savu spēku, viņš vairs nebijās. Kad bendes
kalps viņam nostājās aiz muguras, lai aizdedzinātu sārtu, moceklis. izsaucās: «Nāc droši
priekšā; pieliec uguni, ka manas acis redz. Kad es būtu bijies, es nestāvētu še.» {LC 107.6}
Beidzamie vārdi, kad liesmas viņu apņēma, bija lūgšana. «Kungs, visspēcīgais Dievs,»
viņš izsaucās, «apžēlojies par mani un piedodi man manus grēkus, jo tu zini, ka es mīlēju
tavu patiesību.» Viņa balss apklusa, bet lūpas vēl kustējās kā lūgšanā. {LC 107.7}
Kad uguns bija padarījis, kas tam jādara, saņēma mocekļa pelnus līdz ar zemi, uz kuras
tie gulēja, un tāpat kā Husa pelnus iemeta Reinas upē. Tā beidzās Dieva gaismas nesēji.
Bet patiesības gaišums, ko viņi sludināja, un viņu varonīgā piemēra gaišums,— tas nebija
izdzēšams. Tad varētu arī saulei pavēlēt, griezties atpakaļ, un aizkavēt vakara krēslu, kas
toreiz klusiņām sāka izdzēst dienu. {LC 108.1}
Husa notiesāšana bija sacēlusi Bohēmijā sašutumu un izbailes. Visa tauta sajuta, ka viņš
bija kritis par upuri samaitātiem priesteriem un ķeizara neuzticībai. Tagad par viņu runāja,
viņš esot bijis uzticīgs patiesības sludinātājs, bet koncilu, kas viņu notiesāja uz nāvi,
apvainoja noziegumā. Viņa mācības tagad sacēla lielāku ievērību, kā jebkad. Viklifa raksti
ar pāvesta ediktu bija nolemti liesmām. Tomēr raksti, kuri bija paspējuši izglābties no
sadedzināšanas, tika vilkti ārā no paslēptuvēm un studēti kopā ar bībeli, jeb kādu viņas
daļu, ko tauta bija varējusi sadabūt. Daudzi caur to tika pamudināti pieņemt reformēto
ticību. {LC 108.2}
Husa slepkavas nenoskatījās vis mierīgi uz viņa lietas uzvaru. Pāvests apvienojās ar
ķeizaru, gribēdams apspiest kustību, un Zigismunda karaspēks drīz ieradās Bohēmijā. {LC
108.3}
Bet tika uzmodināts kāds atsvabinātājs. Žižka, kurš drīz pēc kara iesākšanās tapa akls
un tomēr bija viens no sava laika ievērojamākiem kara vadoņiem, vadīja bohēmiešu
spēkus. Uzticēdamās Dievam un būdama pārliecināta par savas lietas taisnīgumu, tauta
varēja pretimstāties varenajiem karapulkiem, kuri bija sviesti pret viņu. Atkal un atkal
61