Liela Cina

Lielā Cīņa
augšu, viņi sāka dziedat himnas, un grūti nācās ugunim ar savu spēku apklusināt viņu
dziedāšanu.» {LC 101.1}
Kad Husa miesa bija pilnīgi sadegusi, salasīja pelnus kopā ar zemi, uz kuras tie gulēja,
un iemeta Reinas upē, kura tos aiznesa uz pasaules jūru. Viņa vajātāji bija tik iedomīgi, ka
iedomājās esam iznīcinājuši patiesības, kuras viņš sludināja. Viņiem pat sapni bija grūti
iedomāties, ka tai dienā jūrā izmestie pelni bija kā sēkla, izkaisīta pār visu zemi, un ka savā
laikā toreiz vēl nezināmās zemēs radīsies jauni patiesības liecinieki. Tā balss, kas
Konstancē koncila zālē bija runājusi, bija skaņi atbalsojusies, tā ka pat nākamām audzēm
tā bija jādzird. Husa vairs nebija, bet patiesība, par kuru viņš mira, nevarēja pazust. Viņa
spēcīgais piemērs un pastāvība iedrošināja daudzus, bez bailēm no mokām un nāves stāvēt
par patiesību. Viņa notiesāšana visai pasaulei atklāja Romas nodevību un nežēlību.
Patiesības ienaidnieki neapzinīgi bija veicinājuši darbu, kuru tie veltīgi domāja
iznīcināt. {LC 101.2}
Konstancē vajadzēja uzcelt vēl otru mocekļa stabu. Vēl otra mocekļa asinīm vajadzēja
apliecināt patiesību. Kad Jeronīms Husam uz koncilu braucot no viņa atvadījās, viņš to
drošināja, teikdams, ka briesmu brīdi steigšoties palīgā. Kad pienāca zina par Husa
apcietināšanu, viņš kā uzticīgs māceklis tūliņ sāka gatavoties uz ceļu. Ar vienu vienīgu
pavadoni bez kādiem miesas sargiem viņš devās uz Konstanci, lai pildītu savu solījumu.
Turp nonācis, viņš dabūja pārliecināties, ka ir devies tieši briesmās, bez kā būtu varējis
Husam palīdzēt. Viņš bēgšus atstāja pilsētu, bet viņu ceļā noķēra un ķēdēs iekaltu un sargu
pavadībā atveda atpakaļ. Kad viņš ieradās koncila zālē un gribēja atbildēt uz priekšā
celtiem apvainojumiem, viņam atbildēja ar saucieniem: «Metat viņu liesmās, metat
liesmās!» Viņu lika cietumā, pieķēdējot tādā stāvoklī, ka bija jācieš lielas sāpes, un baroja
ar maizi un ūdeni. {LC 101.3}
Pēc dažu mēnešu nežēlīgo cietuma moku viņš nāvīgi saslima, tā ka viņa ienaidnieki jau
sāka baidīties, viņš varētu izbēgt viņu spīdzināšanām, un tāpēc sāka apieties ar to
saudzīgāki, tomēr paturēdami cietumā veselu gadu. Husa nāve nebija atstājusi tādu
iespaidu, kādu, pāvesta piekritēji bija sagaidījuši. Drošības pavndoņu aizskaršana bija
sacēlusi īstu sašutuma auku, un kā labāku izeju koncils būtu vēlējies, ka Jeronīms atsauc
savas mācības, nekā viņu sadedzināt. Jeronīmu sauca sapulces priekšā un lika izvēlēties,
vai atsaukt savas mācības, jeb mirt uz sārta. Nāve cietumniecības sākumā būtu bijusi laime,
salīdzinot ar tām mokām, kuras viņš izcieta; bet tagad, novājināts no slimības un cietuma
mokām, dzīvodams bailēs un nezināšanā, atšķirts no saviem draugiem, satriekts par Husa
nāvi, viņš vairs nejuta dvēselē spēkus un bija ar mieru padoties koncila gribai. Viņš deva
solījumu pieņemt katoļu ticību un atzina Viklifa un Husa mācību nolādēšanu par pareizu,
izņemot «svētās patiesības», kuras abi bija mācījuši {LC 102.1}
58