Liela Cina

Lielā Cīņa
Nodaļa 13 - Nīderlande un Sakndināvija
Pāvesta tirānija Nīderlandē jau ļoti agri pamodināja apņēmīgu pretestību. Septiņus
gadsimtus pirms Lutera laika divi bīskapi, kas bija nosūtīti uz Romu un tur iepazinušies ar
"svētā krēsla" īsto raksturu, bezbailīgi apsūdzēja pāvestus: Dievs "savai ķēniņienei un
laulātai sievai – draudzei – ir sagādājis brīnišķīgu un mūžīgu mantu viņas ģimenes
vajadzībām, līdz ar nevīstošu un neiznīkstošu rotājumu un ir devis viņai mūžīgu kroni un
scepteri; (..) bet visus šos labumus jūs sagrābjat līdzīgi zaglim. Jūs sēžat templī kā Dievs,
gana vietā jūs avīm esat kļuvis par vilku, (..) jūs gribat, lai mēs ticam, ka jūs esat augstākais
bīskaps, bet jūsu uzvešanās drīzāk gan atgādina tirānu.(..) Lai gan jums vajadzētu būt kalpu
kalpam, kā jūs arī saucaties, jūs tomēr cenšaties kļūt par kungu kungu (..). Jūs padarāt
nicināmas Dieva pavēles (..). Svētais Gars ir visu draudžu cēlājs, cik tālu vien sniedzas
zeme (..). Mūsu Dieva pilsēta, kuras pilsoņi mēs esam, izplešas uz visām debess pusēm, un
tā ir lielāka par to pilsētu, kuru svētie pravieši nosaukuši par Bābeli, kas izliekas dievbijīga,
paaugstinās līdz debesīm un lielās, ka tās gudrība ir nemirstīga, un beidzot pilnīgi bez
pamata saka, ka tā nekad nav maldījusies un arī nekad nevar maldīties." (1)
No gadsimta gadsimtā cēlās cilvēki, kas atbalsoja šo protestu. Nīderlandi aizsniedza arī
tie pirmie skolotāji, kas, iedami no vienas zemes uz otru, saucoties dažādos vārdos un savā
raksturā līdzinoties valdiešu misionāriem, ļaudis it visur iepazīstināja ar Evaņģēliju. Viņu
mācības izplatījās ļoti strauji. Valdiešu Bībeli tie pantos pārtulkoja holandiešu valodā. Viņi
paskaidroja, ka "tur ir daudz laba, nav joku, ne pasaku, ne nieku, ne melu, bet tikai
patiesības vārdi; ka šur un tur tiem tiešām ir cieta garoza, bet ka aiz tās ir viegli saskatāms
labā un svētā jaukums un vērtīgais saturs". (2) Tā rakstīja senās ticības draugi
divpadsmitajā gadsimtā.
Roma uzsāka savus vajāšanu darbus, bet, neskatoties uz sārtiem un spīdzināšanu, ticīgo
skaits turpināja pieaugt. Viņi bezbailīgi deklarēja, ka reliģijā vienīgā un nemaldīgā
autoritāte ir Bībele un ka "nevienu cilvēku nevajadzētu spiest ticēt, bet katru mantot ar
sludināšanu". (3)
Lutera mācības Nīderlandē atrada labvēlīgu augsni, un Evaņģēliju sāka sludināt
nopietni un uzticīgi vīri. No kādas Holandes provinces nāca Menno Sīmonss. Audzināts
par Romas katoli un iesvētīts priestera amatam, viņš pilnīgi nemaz nepazina Bībeli un arī
nevēlējās to lasīt, baidīdamies, ka varētu tikt pievilts, iekrītot ķecerībā. Kad viņam uzmācās
šaubas par doktrīnu, vai maize un vīns tiešām pārvēršas Kristus miesā un asinīs, viņš tās
uzskatīja par sātanisku kārdinājumu, ar lūgšanu un grēksūdzi centās no tām atbrīvoties, bet
veltīgi. Pēc tam viņš apsūdzošo sirdsapziņas balsi pūlējās apklusināt ar izklaidēšanos un
uzdzīvi, bet arī tā neguva nekādus panākumus. Pēc kāda laika tomēr vajadzēja sākt pētīt
Jauno Derību, kas kopā ar Lutera rakstiem lika viņam pieņemt reformēto ticību. Drīz pēc
tam viņš tuvējā ciematā kļuva par aculiecinieku kāda cilvēka nonāvēšanai, kuram nocirta
140