Liela Cina

Lielā Cīņa
jaukā sadraudzībā, pāri visam valdot mīlestībai un tīram priekam. (380) Ja šī mācība jau
ietekmēja nedaudzus, kas to pieņēma, tad līdzīgus rezultātus tā sasniegtu pie visiem
pārējiem, ja tikai tie to būtu vēlējušies.
Tomēr baznīcas visā visumā brīdinājumu nepieņēma. Viņu sludinātāji, kuriem kā
"Izraēla nama sargiem" pirmajiem vajadzēja saskatīt Jēzus atnākšanas zīmes, nebija
mācījušies patiesību ne no praviešu vārdiem, ne no laika zīmēm. Laicīgām cerībām un
godkārei piepildot sirdi, bija atdzisusi mīlestība uz Dievu un ticība Viņa Vārdam, un, kad
atskanēja adventes vēsts, tā šajos cilvēkos izsauca tikai aizspriedumus un neticību. To, ka
vēsti lielā mērā sludināja draudzes ierindas locekļi, uzskatīja par pierādījumu pret tās
patiesumu. Tāpat kā senatnē Dieva Vārda skaidrajai liecībai stājās pretī ar jautājumu: "Vai
gan kāds no valdības vīriem tic (..) vai no farizejiem?" Un redzot, cik grūti atspēkot no
pravietiskajiem laikiem ņemtos argumentus, daudzi sāka mācīt, ka pravietiskās grāmatas
esot aizzīmogotas un neizprotamas, tādā veidā atņemot drosmi pētīt šos pravietojumus.
Ļaužu pulki, vientiesīgi paļaudamies uz saviem dvēseļu ganiem, atteicās paklausīt
brīdinājumam, bet citi, kurus patiesība bija pārliecinājusi, neuzdrīkstējās to atklāti atzīt, lai
netiktu "izslēgti no draudzes". Tā draudzes pārbaudei un tīrīšanai sūtītā Dieva vēsts skaidri
atklāja, cik liels bija to skaits, kas pasauli mīlēja vairāk nekā savu Kungu. Ar zemi
vienojošās saites bija stiprākas par viņu ilgām pēc Debesīm. Tie labāk izvēlējās paklausīt
pasaulīgas gudrības balsij un novērsās no sirdi pārbaudošās patiesības vēsts.
Atmetot pirmā eņģeļa brīdinājumu, tie noraidīja Debesu izraudzīto dziedināšanas
līdzekli. Viņi noniecināja laipno vēstnesi, kurš būtu atturējis no grēkiem, kas tos šķīra no
Dieva, un turpmāk ar vēl lielāku kāri nodevās pasaules draudzības meklēšanai. Šeit slēpās
pasaulīguma, atkrišanas un garīgās nāves stāvokļa iemesls, kādā baznīcas bija nonākušas
1844. gadā.
Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas pirmajam eņģelim sekoja otrs, kas sludināja: "Kritusi,
kritusi Bābele, lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas netiklības dusmu
vīnu." (Atkl. 14:8, Glika tulk.) Vārds "Bābele" nozīmē "sajukums". Rakstos tas lietots
viltus vai atkritušās reliģijas dažādu formu apzīmēšanai. Atklāsmes gr. 17. nodaļā Bābele
attēlota ar simbolu – sievieti, kas Bībelē norāda uz draudzi, – ar tikumisku sievieti tiek
parādīta skaidra draudze un ar netikumīgu sievieti atkritusi draudze.
Kristus un Viņa draudzes starpā pastāvošo svēto, tuvo un paliekošo attiecību raksturu
Bībele aino ar laulības savienību. Kungs ar saviem ļaudīm savienojies svētā derībā, apsolot
būt viņu Dievs, bet no tiem prasot apņemšanos piederēt Viņam. Dievs saka: "Es saderēšos
ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc
tiesas un taisnības, laipnībā un žēlastībā." (Hoz. 2:21) "Es jūs esmu precējis." (Jer. 3:14,
Glika tulk.) Un Jaunajā Derībā Pāvils izmanto to pašu simbolu: "Es jūs esmu saderinājis,
lai jūs kā šķīstu jaunavu pievestu vienam vīram, Kristum." (2. Kor.11:2)
231