Liela Cina

Lielā Cīņa
paceltu patiesības karogu, ja arī par to viņus gaidītu moku rati, pazemes cietumi un sārti.
Lai cīnītos pret šo spēku, jezuitisms savus sekotājus apgaroja ar tādu fanātismu, kas tos
darīja spējīgus izturēt līdzīgos pārbaudījumos, liekot pretī patiesībai visus iespējamos
viltus ieročus. Viņiem neviens noziegums nebija par lielu, neviena krāpšana par nekrietnu,
neviena izlikšanās par grūtu, lai to visu neizmantotu cīņā pret ķeceriem. Svinīgi solījušies
dzīvot nabadzībā un pazemībā, viņi pastāvīgi domāja tikai par bagātības un varas iegūšanu,
lai tad tās izmantotu protestantisma sagraušanai un pāvestības virskundzības atjaunošanai.
Izejot ļaudīs kā sava ordeņa locekļi, viņi tērpās svētumā, apmeklēja cietumus un
slimnīcas, kalpoja slimajiem un (235) trūcīgajiem, vārdos apliecināja atsacīšanos no
pasaules un nesa Jēzus svēto vārdu, kas gāja apkārt labu darīdams. Bet zem šīs
nevainojamās ārienes bieži slēpās visnoziedzīgākie un šausmīgākie nolūki. Ordenis
darbojās pēc devīzes, ka mērķis attaisno līdzekļus. Saskaņā ar šo kodeksu, meli, zādzības,
nepatiesi zvēresti un slepkavības bija ne tikai piedodamas, bet pat uzslavas vērtas, ja tikai
tās nāca par labu baznīcas interesēm. Zem visdažādākajām maskām jezuīti lauza sev ceļu
uz valsts amatiem, izvirzījās par karaļu padomdevējiem un veidoja tautu politiku. Viņi
kļuva par kalpiem, lai izspiegotu savus kungus. Viņi dibināja koledžas firstu un augstmaņu
dēliem un skolas vienkāršajiem ļaudīm, lai panāktu, ka protestantu bērni sāk ievērot
pāvestības rituālus. Prāta samulsināšanai un iztēles apžilbināšanai un savaldzināšanai tika
izmantots viss Romas ārējais krāšņums, un tā daudzu tautu dēli nodeva brīvību, kuras dēļ
tēvi tik daudz bija pūlējušies un lējuši savas asinis. Jezuīti ātri izplatījās pa visu Eiropu, un,
kur vien viņi gāja, tur sekoja pāvestības iekārtas atdzimšana.
Lai tiem piešķirtu vēl lielāku varu, tika izdota bulla par inkvizīcijas atjaunošanu. (Skat.
Pielikumā.) Neskatoties uz vispārējo riebumu, ar kādu to uzņēma pat katoļu zemēs,
pāvestības vadoņi atkal nodibināja šo briesmīgo tribunālu, un zvērības, kas būtu par
šausmīgām dienas gaismai, tika praktizētas krēslainajos pazemes cietumos. Daudzās
valstīs tūkstoši un atkal tūkstoši cilvēku, pats tautas zieds, skaidrākie un cēlākie,
visgudrākie un augstāk izglītotākie, dievbijīgie un savam darbam nodevušies draudžu gani,
čaklie un patriotiskie pilsoņi, izcilie zinātnieki, talantīgie mākslinieki un prasmīgie
amatnieki tika nogalināti vai bija spiesti bēgt uz citām zemēm.
Tādi bija līdzekļi, ar kuriem Roma centās nodzēst reformācijas gaismu, atņemt
cilvēkiem Bībeli un atjaunot tumsas laikmeta neziņu un māņticību. (236) Bet, pateicoties
Dieva svētībai un to izcilo vīru pūlēm, kurus Viņš bija pamodinājis iet Lutera pēdās,
protestantismu tomēr nesagrāva. Par savu spēku tam nebūt nav jāpateicas firstu labvēlībai
vai viņu ieročiem. Par tā cietokšņiem kļuva vissīkākās valstis, visvienkāršākās un
nespēcīgākās tautas. Viens no tādiem nocietinātiem punktiem bija mazā Ženēva,
pastāvēdama varenu ienaidnieku vidū, kas kala visdažādākos plānus tās iznīcināšanai; tāda
bija Holande Ziemeļu jūras sēkļos, kas cīnījās pret tajā laikā lielākās un bagātākās valsts
Spānijas tirāniju; nemīlīgā un neauglīgā Zviedrija, kas reformācijai sagādāja daudz uzvaru.
138