Liela Cina

Lielā Cīņa
Kungs ir žēlīgs un laipnīgs, pilns lielas žēlastības un uzticības,«3 un nepamet neko
nesodītu. Ar savas taisnības briesmīgiem brīnumiem viņš pacels savu zem kājām mīto
baušļu autoritāti. Briesmīgā atmaksa, kas pārkāpējus gaida, liek noskārst savu
briesmīgumu no tā, cik nelabprāt tas Kungs ķeras pie soda izvešanas. Beidzot tauta, pret
kuru viņš tik ilgi pacietīgs bijis un kuru viņš nav gribējis sist, būs piepildījusi savu
netaisnības mēru uz Dieva rēķina, un beidzot viņai būs jāizdzer viņa dusmības kauss līdz
dibenam, tīra dusmība, bez mazākās žēlastības. {LC 330.4}
Kad Kristus sava vidutāja amatu debesīs noliks, tiks izlieta tīrā nemaisītā Dieva
dusmība pār visiem tiem, kas pielūdz zvēra bildi un pieņem viņa zīmi. Ēģiptes mocības,
kas pār Israēla bērniem nāca, kad viņš tos gribēja atsvabināt, būs līdzīgas tām briesmīgām
un vēl lielākām sodībām, kas nāks pār pasauli pirms galīgās Dieva tautas atsvabināšanas.
Šis briesmīgās mocības aprakstīdams Jāņa parādīšanās grāmatas sarakstītājs saka: «...un
tur ļauns un nikns augons piemetas cilvēkiem, kam zvēra zīme bij un kas viņa bildi
pielūdza.» Un jūra «palika par asinīm, kā no miruša, un visa dzīvā dvaša jūrā nomira... un
upes un ūdeņu avoti palika par asinīm.»4 Lai šie notikumi arī būtu diezcik briesmīgi, Dieva
taisnība caur tiem tomēr netiek aizskārta. Dieva eņģelis saka: «Tu esi taisns,... ka tu tā esi
tiesājis. Jo tie svēto un praviešu asinis ir izlējuši, tāpēc tu tiem asinis esi devis dzert, jo tie
to pelnījuši.»4 Notiesādami Dieva tautu uz nāvi, vaina par viņas izlietām asinīm tāpat krīt
uz viņiem, itkā tie pašu rokām tās būtu izlējuši. Tādā pat kārtā Jēzus savā laikā pasludināja
jūdus par vainīgiem pie visām svēto izlietām asinīm, sākot no Ābela laikiem; jo viņiem
bija tas pats gars un gribēja darīt to pašu darbu, kādu bija darījuši praviešu slepkavas. {LC
331.1}
Pēc tam sekojošā mocībā saulei tiek vara dota «cilvēkus dedzināt ar uguni. Un cilvēki
tapa dedzināti ar lielu karstumu.»1 Pravieši zemes stāvokli šinī briesmīgā laikā apraksta tā:
«Tīrums ir postīts... labība ir postīta.» «Visi koki laukā ir nokaltuši un līksmība ir nonīkusi
pie cilvēku bērniem.»2 «Graudi apakš zemes satrūdējuši, klētis ir tukšas.» «Ak, kā vaid
lopi! Vēršu ganāmie pulki apstulbuši, jo tiem nav barības... ūdens upes ir izsīkušas, un
uguns ir aprijis tuksneša ganības.»1 «Un Dieva nama dziesmas tanī dienā taps par
kaukšanu, saka tas Kungs; tur būs daudz nomirušas miesas, ikkatrā vietā tās klusi taps
nonestas.»3 {LC 332.1}
Šīs mocības nav vispārīgas, jo citādi viņas zemes iedzīvotājus pilnīgi iznīcinātu. Bet
viņas tomēr būs briesmīgākais piemeklējums, kādu jel kad mirstīgs cilvēks redzējis. Visām
agrākām sodībām bija žēlastība klāt, kad tās pārbaudīšanas laika beigās pār cilvēkiem nāca.
Jēzus salīdzinošās asinis grēcinieku taupīja un negribēja, ka viņu grēku mērs būtu pilns;
bet sodības beigās Dieva dusmība izliesies tīra, vairs nebūs tur žēlastības klāt. {LC 332.2}
Tanī dienā veseli pulki brēks pēc Dieva žēlastības, lai tā viņus sargātu, pēc žēlastības,
kuru viņi tik ilgi bija nicinājuši. «Redzi, diena nāks, saka tas Kungs, kad es badu sūtīšu tai
380