Liela Cina

Lielā Cīņa
tad Dievs tādu ļaunumu necieš, ja viens cilvēks tās noliek zem otra cilvēka. Jo tāda ticība
un padošanās nav nekas cits, kā kalpošana cilvēkam un viņu pielūgšana.» {LC 166.2}
Lutera atpakaļceļojums no Vormsas uz Vitenbergu bija gandrīz vēl glaimojošāks, nekā
ceļojums turp. Augsti garīdznieki apsveica izdzīto mūku, un pilsoņu priekšstāvji godināja
to vīru, kas bija runājis pretī ķeizaram. Viņam plijās virsū, lai viņš sprediķotu, un,
neskatoties uz ķeizara aizliegumu, viņš vēlreiz kāpa kancelē. Viņš sacīja: «Es nekad
neesmu solījies Dieva vārdu ķēdēs kalt un nekad to nedarīšu.» {LC 166.3}
Neilgi pēc tam, kad viņš bija atstājis Vormsu, pāvesta partija piedabūja ķeizaru, ka tas
izlaiž ediktu, kurā viņš nostādīts kā «ļaunais ienaidnieks cilvēka veidā un mūka drēbēs.»
Tika dota pavēle, pēc drošības pavadonības laika notecēšanas tūlīt spert pret viņu soļus, ka
viņa darbs tiktu aizturēts. Visiem bija aizliegts viņu uzņemt savās mājās, pasniegt ēdienu
vai dzērienu, jeb kautkā ar vārdiem vai darbiem, slepeni vai atklāti, viņam palīdzēt, vai
viņu pabalstīt. Bija pavēlēts visur, kur viņš arī neatrastos, to saķert un nodot valdībai, tāpat
apcietināmi bija viņa piekritēji un viņu mantas apķīlājamas. Viņa raksti bija iznīcināmi un
visi, kas uzdrošinātos rīkoties pret šo pavēli, padodami tādam pašam sodam. Saksijas
kūrfirsts pēc Lutera aizceļošanas arī drīz atstāja Vormsu, tāpat Luteram labvēlīgie
muižnieki, tāpēc ķeizara dekrēts saeimā varēja iziet cauri. Romas piekritēji gavilēja; tagad
viņi reformācijas likteni uzskatīja par apzieģeletu. {LC 166.4}
Šinī briesmu stundā Dievs saviem kalpiem bija izraudzījis ceļu pa kuru tiem izbēgt.
Modrīga acs bija sekojuse Lutera kustībām, un uzticīga un cēla sirds bija nolēmusi viņu
atsvabināt. Bija skaidri, ka Roma apmierināsies vienīgi ar Lutera nāvi; tikai viņu paglabājot
varēja to glābt no lauvas rīkles. Dievs deva gudrību Saksijas Fridriham sastādīt plānu priekš
Lutera pasargāšanas. Uzticamiem draugiem palīdzot izdevās izvest kūrfirsta nodomu, un
Luters patiesi tika paslēpts no draugiem un ienaidniekiem. Ceļā uz mājam Lutera sagrāba,
atņēma viņu pavadoņiem un caur mežiem un biezokņiem visā steigā aizveda uz cietoksnim
līdzīgo vientuļo Vartburgas pili {LC 169.1}
Viņa sagūstīšana un paslēpšana bija tā noslēpumos tīta, ka pat Fridrihs ilgi nezināja, uz
kurieni viņš aizvests. Šī nezināšana nebija bez nolūka; tik ilgi, kamēr kūrfirsts par Lutera
uzturēšanās vietu nekā nezināja, nevarēja viņš arī nekā atklāt. Viņš pārliecinājās, ka
reformators ir drošībā un ar šo pārliecību likās mierā. {LC 169.2}
Pagāja pavasars, vasara un rudens un tuvojās ziema un Luters vēl vienumēr bija
gūsteknis. Aleanders un viņa piekritēji gavilēja, ka evaņģēlija gaisma drīz taisās izdzist.
Bet pa to laiku Luters ņēma no Dieva mantu glabātavas un pildīja savu lukturi. Patiesības
gaismai vajadzēja vēl spožāk spīdēt. {LC 169.3}
Vartburgas drošās un laipnās mājās Luters kādu laiciņu baudīja to prieku, būt brīvs no
cīņas vēsmas un nemiera. Bet klusumā un mierā viņš apmierinājumu ilgi neatrada.
95