Liela Cina

Lielā Cīņa
Pasaule redz, ka tieši tie cilvēki, kurus izsmēja, izzoboja un vēlējās iznīcināt, paliek
sērgu, vētru un zemestrīču neskarti. Dievs, kurš bauslības pārkāpējiem ir kā rijoša uguns,
savai tautai atklājas kā drošs patvērums.
Sludinātāji, kas atstāja patiesību, lai iegūtu cilvēku labvēlību, tagad atskārst savas
mācības īsto raksturu un iespaidu. Kļūst skaidrs, ka visu redzošā acs ir sekojusi viņiem tad,
kad tie stāvēja uz paaugstinājuma, kad gāja pa ielu, kā arī citos dzīves apstākļos, kad iznāca
sarunāties ar dažādiem cilvēkiem. (655) Katra jūtu izpausme, katra uzrakstītā rinda, katrs
izteiktais vārds, katrs darbs, kas cilvēkus ieaijāja nepareizā drošības sajūtā, ir bijis kā izsēta
sēkla, lai tagad ap sevi esošajās nožēlojamajās un pazudušajās dvēselēs tie skatītu
ienākušos ražu.
Kungs saka: "Un tie dziedina Manas tautas vainu par nieku un saka: "Miers! Miers! kur
tomēr miera nav." (Jer. 8:11, Glika tulk.) "Tādēļ ka jūs apbēdinājāt taisno sirdis ar meliem,
to taisno, kurus Es negribēju apbēdināt, un tāpēc ka jūs stiprinājāt bezdievju soļus viņu
ļaunajos ceļos, tā ka viņi neatgriezās no sava ļaunuma, ka paliktu dzīvi. (Ec.13:22)
"Vai jums, gani, kas Manas ganības avis nomaitājat un izklīdināt! Redzi, Es jūs
piemeklēšu jūsu ļauno darbu dēļ." (Jer. 23:1,2, Glika tulk.) "Kauciet, gani, un brēciet un
vārtieties pelnos, ganāmā pulka lepnie; jo jūsu dienas ir piepildītas uz kaušanu, un Es jūs
izklīdinu; (..) un gani nevarēs izbēgt, un ganāmā pulka lepnie neizmuks." (Jer.25:34,35,
Glika tulk.)
Sludinātāji un ļaudis redz, ka viņi nav izveidojuši pareizas attiecības ar Dievu. Viņi
atzīst, ka ir sacēlušies pret visu taisno un pareizo likumu Autoru. Dievišķo priekšrakstu
neievērošana izraisīja tūkstošiem ļaunuma straumju – nesaskaņas, naidu un netaisnības –,
līdz zeme kļuva par milzīgu cīņas lauku, par samaitātības zaņķi. Ar tādu ainu tagad
jāiepazīstas tiem, kas atmeta patiesību un izvēlējās maldus. Neviena valoda nespēj izteikt
ilgas, kādas izjūt nepaklausīgie un neuzticīgie pēc tā, ko viņi pazaudējuši uz visiem
laikiem, – pēc mūžīgās dzīvības. Cilvēki, kurus pasaule pielūgusi viņu talantu un
daiļrunības dēļ, tagad šīs lietas skata pareizā gaismā. Viņi saprot, ko ir pazaudējuši ar
saviem pārkāpumiem, un metas pie kājām tiem, kuru uzticību izsmēja un nicināja, atzīstot,
ka Dievs tos ir mīlējis.
Ļaudis redz, ka tie ir piekrāpti. Viņi viens otru apsūdz par gaidāmo bojāeju, bet
visrūgtākos lāstus visi izsaka sludinātājiem. Neuzticīgie gani bija stāstījuši patīkamas
lietas, tie savus klausītājus bija mācījuši atstāt Dieva likumus un vajāt visus, kas bauslību
uzskatīja par svētu. (656) Tagad izmisumā šie mācītāji pasaules priekšā atzīst savu
krāpšanas darbu. Ļaužu pulki kļūst nikni. "Mēs esam pazuduši!" viņi kliedz. "Un jūs esat
tie, kas izsaucāt mūsu bojāeju." Tādēļ tie tagad vēršas pret viltus ganiem. Tieši tie, kas
kādreiz viņus visvairāk apbrīnoja, izteiks visbriesmīgākos lāstus. Tieši tās rokas, kas
kādreiz viņus kronēja ar lauru vainagiem, tad pacelsies, lai iznīcinātu. Zobeni, kas bija
397