Liela Cina

Lielā Cīņa
ķeizars sūtīja jaunas armijas; tās iespiedās Bohēmijā un vienmēr ar kaunu tika atsviestas
atpakaļ, Husītiem nebija nāves bailes, un nekas nevarēja tiem stāties pretī. Nedaudzus
gadus pēc kara sākuma dūšīgais Žižka nomira, bet viņa vietu izpildīja Prokops, kurš arī
bija veikls pavēlnieks un dažā zinā spējīgs vadonis. {LC 108.4}
Kad aklais kara vadonis bija miris, Bohēmijas ienaidniekiem šķita esam izdevīgu brīdi,
atkal visu iegūt, ko bija zaudējuši. Pāvests izsludināja krusta karu pret husītiem. Atkal
milzīgi cīņas spēki tika raidīti pret Bohēmiju, bet tikai— lai piedzīvotu briesmīgu
sakaušanu.Pasludināja otru krusta karu. Visās pāvestīgi noskaņotās Eiropas zemēs vāca
karaspēku, kara piederumus un naudu. Lieliem pulkiem pulcējās zem pāvesta karoga,
cerēdami, ka varēs Husa ķecerus reiz iznīcināt. Būdams pārliecināts par uzvaru, lielais pūlis
ielauzās Bohēmijā. Tauta atkal sanāca, lai atsistu uzbrukumu. Abi karaspēki tagad tuvojās
viens otram, tikai vēl viena upe viņus šķīra. Sabiedrotie spēka ziņā bija daudz pārāki,
tomēr, kad būtu vajadzējis, doties droši uz priekšu un uzbrukt husītiem, pirmie stāvēja
mierīgi un raudzījās uz pēdējiem. Tad baru piepeši sagrāba noslēpumainas izbailes. Bez kā
būtu kaut ko iesācis, izšķīda milzīgais karaspēks, itkā kādas neredzamas varas izkaisīts, un
bēga. Lielu daļu no tā husītu pulki vajādami izkāva un atgriezās kā uzvarētāji ar milzīgu
laupījumu. Tā šis karš, kurš kā ikviens karš draudēja atnest nabadzību. padarīja
bohēmiešuss bagātākus. {LC 108.5}
Dažus gadus vēlāk kāds jauns pāvests izsludināja atkal krusta karu. Kā agrāk, visās
pāvestīgi domājošās zemās vāca ļaudis un līdzekļus. Solījumi bija lieli un vilinoši visiem,
kas piedalīsies šinī nedrošā uzņēmumā. Krustnešiem apsolīja pilnīgu grēku piedošanu, pat
par visbriesmīgākiem noziegumiem. Visiem, kas karā krita, tika apsolīta bagāta alga no
debesīm, un tiem, kas paliks dzīvi,gods un laupījums kara laukā. Atkal salasīja lielu
karaspēku, kurš drīz pārgāja Bohēmijas robežas. Husītu cīnītāji viņam tuvojoties atvilkās
atpakaļ, tādā kārtā ienācējus aizvien dziļāk ievilinādami zemē un atstājot tiem pārliecību,
ka tie uzvarējuši. Beidzot Prokopa karaspēks apstājās, griezās pret ienaidnieku un pārgāja
uzbrukumā. Krustneši, savu kļūdu tagad atzīdami, palika savā lēģeri un sagatavojās uz
sadursmi. Kad bija dzirdams tuvojošās karaspēka troksnis—. vēl pirms husīti bija
redzami— krustnešus atkal sagrāba piepešas izbailes. Augstidzimušie muižnieki,
karavadoņi un vienkāršie kareivji bēga, uz visām pusēm izkaisidami kara piederumus.Par
velti pāvesta sūtnis., kurš šo jauno krusta karu bija sarīkojis, nopūlējās sapulcināt izbijušās
un izkaisītās karaspēka daļas. Neskatoties uz vislielākām pūlēm, bēgļu straume drīz aizrāva
viņu pašu līdz. Bija pilnīgs sajukums un īsta bēgšana, un atkal liels laupījums krita
uzvarētāju rokās. {LC 111.1}
Tā jau otru reizi varens karaspēks, kuru lielas Eiropas tautas bija izsūtījušas, vīri, kas
bija cīņā norūdīti, dūšīgi, labi sagatavoti un apbruņoti — bēga bez zobena cirtiena no
mazas, līdz šim neievērotas un vājas tautas, karapulciņa. Te bija parādījies Dieva spēks.
Krustneši bija sagrābti no pārdabīgām izbailēm. Viņš, kas faraonu un viņu karaspēku
62