Liela Cina

Lielā Cīņa
Evaņģēlija sludināšanā, gūstot piekritējus starp visām iedzīvotāju šķirām – no amatnieku
un zemnieku būdiņām līdz pat karaļa pilij. Reformēto ticību pieņēma tajā laikā valdošā
karaļa Franča I māsa. Šķita, ka kādu laiku labvēlīgi noskaņots ir arī pats karalis un māte
karaliene, tāpēc reformatori ar lielām cerībām raudzījās uz priekšu nākotnē, kad Francija
būs atvērta Evaņģēlijam.
Bet viņu cerībām nebija lemts piepildīties. Kristus mācekļus gaidīja smagi
pārbaudījumi un vajāšanas. Žēlastībā tās tomēr viņu acīm vēl bija apslēptas. Miera laikā
tie varēja uzkrāt spēkus pastāvēšanai vētrās; reformācijas darbs strauji gāja uz priekšu.
Miauksas bīskaps dedzīgi strādāja savā baznīcas iecirknī, pamācot kā garīdzniecību, tā
tautu. Neizglītotos un netikumīgos priesterus atcēla un, cik tālu vien tas bija iespējams,
aizvietoja ar izglītotiem un dievbijīgiem vīriem. Bīskaps ļoti vēlējās, lai viņa ļaudīm
pašiem būtu pieejams Dieva Vārds, un šis mērķis drīz tika sasniegts. Lefjērs uzņēmās
pārtulkot Jauno Derību, un tieši tajā pašā laikā, kad Vitenbergas spiestuvi atstāja Lutera
vācu Bībele, Miauksā izdeva Jauno Derību franču valodā. Bīskaps netaupīja ne pūles, ne
līdzekļus, lai to izplatītu savās draudzēs, (215) un jau drīz visa apgabala zemnieku īpašumā
atradās Svētie Raksti.
Kā slāpēs bojāejoši ceļotāji neizsakāmā priekā steidzas pie spirdzinoša ūdens avota, tā
šīs dvēseles uzņēma Debesu vēsti. Strādnieki tīrumos un amatnieki savās darbnīcās smago
ikdienas darbu atviegloja, runājot par Bībeles dārgajām patiesībām. Vakaros tie vairs
neapmeklēja vīna pārdotavas, bet sapulcējās cits cita mājā, lai lasītu Dieva Vārdu un
vienotos lūgšanās un Kunga slavēšanā. Drīz vien šīs kopienas stipri pārvērtās. Lai gan tā
bija viszemākā šķira, nemācīta un smagi strādājoša zemniecība, viņu dzīvē tagad atklājās
dievišķās žēlastības pārveidojošais spēks. Pazemīgi, mīloši un svēti – tie tagad kļuva par
lieciniekiem Evaņģēlija labajam darbam, ko tas veic visos cilvēkos, kas vien to uzņem
godīgās sirdīs.
Miauksas apgabalā aizdedzinātā gaisma savus starus izplatīja tālā apkārtnē.
Jaunatgriezto skaits ik dienas pieauga. Karalis, kurš nicināja mūku aprobežoto svētulību,
kādu laiku aizturēja hierarhijas niknumu, bet beidzot pāvestīgie vadoņi guva virsroku. Tad
iedegās ugunssārti. Miauksas apgabala bīskaps, spiests izvēlēties starp uguni un savu
mācību atsaukšanu, aizgāja pa vieglāko ceļu, bet, neskatoties uz vadoņa krišanu, viņa
draudze palika nelokāma. Daudzi, liesmu apņemti, liecināja par patiesību. Ar savu drosmi
un uzticību, ko viņi parādīja uz sārta, šie pazemīgie kristieši runāja uz tūkstošiem, kas miera
apstākļos nekad nebūtu sadzirdējuši viņu liecību.
Kristu ciešanās un apsmieklā uzdrošinājās apliecināt ne tikai nabadzīgie un vienkāršie
ļaudis. Arī pilīs un cietokšņu mirdzošajās zālēs atradās cēlas dvēseles, kas patiesību vērtēja
pāri par bagātību, sabiedrisko stāvokli vai pat dzīvību. Bruņinieku tērps zem sevis slēpa
dižāku un pastāvīgāku garu nekā bīskapa talārs vai mitra. Ludvigam van Berkvīnam bija
125