Liela Cina

Lielā Cīņa
pestīšanas vēsti pie pagānu svešinieka — tādā kārtā svētie eņģeļi visos laikos ir kalpojuši
Dieva tautai. {LC 264.1}
Katram Kristus pakaļstaigātājam ir viens sargeņģelis. Debesu sargi pasargā taisnos no
ļaunā varas. To sātans pats redzēja, kad viņš sacīja: «Vai kad Ījabs velti Dievu bīstas? Vai
tu viņu un viņa namu un visu, kas tam pieder, neesi visapkārt itkā ar sētu aptaisījis?»1
Sekošos vārdos dziesminieks Dāvids rāda, kas ir tie, kuriem Dievs liek sargāt savu tautu:
«Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas viņu bīstas un tos izglābj.» Pestītājs, runādams par
tiem, kas viņam tic, sacīja: «Pielūkojiet, ka jūs nenicinājiet nevienu no šiem mazajiem, jo
es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu tēva vaigu.»2 Eņģeļi, kuri
kalpo Dieva bērniem, var katrā laikā tikt pie tēva. {LC 264.2}
Tādējādi Dieva tauta, kura ir padota mānekļa varai un nekad nerimstošam tumsības
lielkunga ļaunumam un kura cīnās ar visiem spēkiem pret to, var būt droša, ka debesu
eņģeļi vienmēr to apsargās. Tāds apsolījums ir arī vajadzīgs. Kad Dievs deva saviem
bērniem žēlastības un sargāšanas apsolījumu, tad tas notika tamdēļ, ka bija jāstājas pretim
sātana darbiniekiem — neskaitāmiem darbiniekiem, kuri ir noteikti un nenogurstoši, un
pret kuru ienaidu un spēku nav teicami izturēties vienaldzīgi un nekā nezinot. {LC 265.1}
Ļaunie gari, kuri iesākumā bija radīti bez grēkiem, bija no paša sākuma savā varā un
godībā svētām būtnēm līdzīgi, kuras tagad ir Dievam par sūtņiem. Bet caur grēkos krišanu
viņi ir savienojušies savā starpā, lai samaitātu cilvēkus un atņemtu Dievam godu.
Apvienojušies ar sātanu sazvērestībā un kopā ar viņu no debesīm izdzīti, viņi visos laikos
ir viņam līdzi cīnījušies pret dievišķo autoritāti. Svētos rakstos ir stāstīts par viņu valdībām
un viņu dažādām kārtībām, tie rāda arī uz viņu garīgām īpašībām, viņu viltību, viņu
ļauniem uzbrukumiem mieram un cilvēku laimei. {LC 265.2}
Vecās derības vēsture pie gadījuma piemin ļaunu garu esamību un darbību; bet ap to
laiko, kad Kristus zemes virsū dzīvoja, viņi visai uzkrītošā kārtā parādīja savu varu. Kristus
bija nācis izvest nodomāto cilvēku pestīšanas plānu, un sātans gribēja parādīt savu tiesību,
valdīt pār pasauli. {LC 265.3}
Viņam visur bija izdevies ievest elku kalpību, izņemot Palestīnu. Uz šo vienīgo zemi,
kura vēl nebija gluži atdevusies kārdinātāja varā, nāca Kristus izliet debess gaismu pār
Dieva tautu. Še sacenšas divi spēki pēc varas. Jēzus izstiepa savas mīlestības pilnās rokas
un aicināja visus pie sevis, kas gribēja atrast piedošanu un mieru. Tumsības pulki redzēja,
ka viņiem nav neaprobežotas varas un saprata, ka ja Kristus darbība būs sekmīga, tad viņu
valdīšanai drīz būs gals. Sātans trakoja, kā saistīts lauva un izaicinoši rādīja, ka tam ir vara
pār cilvēka miesu un dvēseli. {LC 266.1}
314