Liela Cina

Lielā Cīņa
Ziņa par Lutera tuvošanos Vormsai sacēla tur lielu kustību. Viņa draugi bija bailēs par
viņa drošību; viņa ienaidniekus tramdija rūpes par savas lietas izdošanos.Tika pieliktas
visas pūles, lai atrunātu viņu no ieiešanas pilsētā. Slepenie pāvesta kūdītāji par vari
pierunāja, lai viņš dotos uz kāda draudzīga bruņinieka pili, kur, kā viņi paskaidroja, visus
grūtumus varēšot nokārtot miera ceļā. Draugi tēloja draudošās briesmas, cenzdamies tādā
kārtā viņam iedvest bailes. Bet visas viņu pūles palika bez sekmēm. Luters vēl arvienu
nesatricināts un nesatricināms sacīja: «Kaut Vormsā būtu tikdaudz velnu, kā dakstiņu uz
jumtiem, es tomēr iešu!» Kad Luters iebrauca Vormsā, pie pilsētas vārtiem bija vairāk
ļaužu, nekā pašam ķeizaram, kad tas kādreiz apmeklēja pilsētu. Valdīja milzīgs
uztraukums, un no ļaužu pūļa atskanēja skaidri un žēli kāda bēru dziesma, ar kuru gribēja
Luteru biedināt no draudošām briesmām. «Dievs būs mans sargs,» sacīja Luters no vāģiem
ārā kāpjot. {LC 150.3}
Pāvesta draugi patiesi nebija ticējuši, ka Luters uzdrošināsies ierasties Vormsā, un tāpēc
viņi tagad bija pavisam apmulsuši un nezināja ko darīt, ko ne. Ķeizars tūliņ sasauca savus
padoma devējus, lai pārspriestu, kādi soļi vispirms būtu sperami. «Jūsu majestāte varētu ar
vienu mājienu no šī vīra vaļā tikt. Vai Zigismunds nelika Janam Husam kāpt uz sārta?
Mums pret ķeceri nav nekādu pienākumu, mums tam drošības vēstules nav jādod, nedz tās
jāievēro. «Ne tā,» sacīja ķeizars, «mums savi solījumi jātur.» Tāpēc tika taisīts lēmums, ka
reformators ir jāuzklausa. {LC 153.1}
Visa pilsēta bija ziņkārīga redzēt ievērojamo vīru, un viņa dzīvoklis bija no
apmeklētājiem drīz pilns. Luters nesen kā bija atpūties no savas slimības; viņam vajadzēja
sagatavoties uz rītdienas svarīgiem notikumiem, un tāpēc viņam bija nepieciešami
vajadzīgs miers un klusums. Bet vēlēšanās viņu redzēt bija tik liela, ka viņš dabūja atpūsties
tikai dažas stundas, kad jau muižnieki, priesteri un pilsoņi sāka ap viņu pulcēties. Starp
viņiem bija daudzi muižnieki, kuri droši bija uzstājušies pret baznīcas nelietībām un
prasījuši ķeizaram reformas, un arī tie, par kuriem Luters runāja kā par caur evaņģēliju
atbrīvotiem. Nāca ienaidnieki un draugi, lai redzētu bezbailīgo mūku, bet viņš visus
saņēma ar nesatricināmu mieru un atbildēja cienīgi un gudri. Viņa uzstāšanās bija noteikta
un droša. Viņa bālā un izdilusē seja, kurā vēl bija redzamas pūliņu un pārciestās slimības
zīmes, bija laipna un pat pieticīga. Viņa vārdu svinīgums un dziļā nopietnība deva viņam
tādu varu, kurai pat ienaidnieki gluži nevarēja pretoties. Draugi un ienaidnieki bija pilni
izbrīnīšanās. Daži bija pārliecināti, ka Dieva gars viņu pavada; citi turpretim sacīja, tāpat
kā farizeji kādreiz par Kristn: «Viņam ir velns.» {LC 153.2}
Otrā dienā Luteru uzaicināja ierasties saeimā. No ķeizara bija nozīmēts ierēdnis priekš
Lutera novešanas uz audiences zāli, bet tikai ar lielām pūlēm Luters tur aiztika. Visas ielas
un ejas bija skatītāju pilnas, visi gribēja redzēt bezbailīgo mūku, kas bija uzdrošinājies
stāties pretī pāvesta autoritātei. {LC 154.1}
86