Liela Cina

Lielā Cīņa
sākās, iepriekšējam laika posmam beidzoties, tad tas beigsies 1840. gada 11. augustā, kad
arī drīkstam sagaidīt Osmaņu varas salaušanu. (335) Un es ticu, ka tā tiešām notiks." (13)
Tieši šajā norādītajā laikā Turcija ar savu sūtņu starpniecību pieņēma Eiropas
sabiedroto spēku aizstāvību un tādā veidā pakļāvās kristīgo tautu kontrolei. Šis notikums
nepārprotami piepildīja pravietojumu. (Skat. Pielikumā.) Kad tas kļuva zināms, ļoti daudzi
vairs nešaubījās, ka Millera un viņa biedru pieņemtie pravietojumu izskaidrošanas principi
ir pareizi, un līdz ar to adventes kustības attīstībai tika dots brīnišķīgs stimuls. Millera
sludināšanā un viņa uzskatu popularizēšanā piedalījās izglītoti un sabiedrībā ievērojami
vīri. Tā no 1840.- 1844. gadam darbs izplatījās strauji.
Viljamam Milleram piemita pārdomās un studijās attīstītas stipras prāta spējas, un tām
viņš vēl pievienoja Debesu gudrību, pašam savienojoties ar gudrības Avotu. Tas bija vīrs
ar patiesu vērtību un iedvesa cieņu visiem, kas vērtēja rakstura godīgumu un morālo
skaidrību. Savienojot patiesu sirds laipnību ar kristīgu pazemību un pašsavaldīšanās spēku,
viņš bija uzmanīgs un pieklājīgs pret citiem, gatavs uzklausīt katra uzskatus un apsvērt
viņu argumentus. Neiekaistot un neuztraucoties viņš visas doktrīnas un teorijas pārbaudīja
ar Dieva Vārdu, un viņa unikālā domāšana, kā arī pamatīgās Rakstu zināšanas darīja to
spējīgu atspēkot maldus un atmaskot melus.
Tomēr viņa darbs nenoritēja bez niknas pretestības. Tāpat kā reformatori, arī Millers
piedzīvoja, ka populārie reliģijas mācītāji viņa sludinātās patiesības uzņēma nelabvēlīgi.
Tā kā tiem savu viedokli nebija iespējams aizstāvēt ar Rakstiem, tad tie bija spiesti ķerties
pie cilvēku izteicieniem un doktrīnām, pie tēvu tradīcijām. Bet Dieva Vārds bija vienīgā
liecība, ko atzina adventes patiesības sludinātāji. "Bībele un tikai Bībele," bija viņu
lozungs. Pretinieki argumentu trūkumu no Rakstiem aizvietoja ar izsmieklu un zobošanos.
(336) Tie laiku, līdzekļus un spējas izlietoja to cilvēku nomelnošanai, kuru vienīgais
pārkāpums bija tas, ka viņi ar prieku gaidīja sava Kunga atgriešanos, centās dzīvot svētu
dzīvi un arī citus pārliecināt sagatavoties uz Viņa parādīšanos.
Atradās vīri, kas dedzīgi pūlējās ļaužu prātus novērst no domām par otro adventi.
Kristus atnākšanu un pasaules galu vēstošo pravietojumu pētīšanu attēloja kā grēku, kā
kaut ko tādu, no kā cilvēkiem vajadzētu kaunēties. Tādā veidā ļaužu iemīļotie sludinātāji
grāva ticību Dieva Vārdam. Viņu mācība daudzus padarīja neticīgus, un tie sāka vadīties
no savām bezdievīgajām iekārēm. Bet šī ļaunuma autori visā notiekošajā vainoja
adventistus.
Lai gan nami pildījās ar inteliģentiem un uzmanīgiem klausītājiem, kurus pievilka
Millera vārds, reliģiskos izdevumos viņu pieminēja reti, izņemot gadījumus, kad to izsmēja
vai apsūdzēja. Bezrūpīgie un bezdievīgie cilvēki, reliģijas mācītāju iedrošināti, cenšoties
pazemot viņu un viņa darbu, lietoja apvainojošus epitetus, kā arī zemiskas un zaimojošas
asprātības. Nosirmojušo vīru, kurš atstāja ērto namu, lai uz sava rēķina ceļotu no pilsētas
204