Liela Cina

Lielā Cīņa
trīs dienas dzēriena devēja un maizes cepēja sapņos (1. Moz. 40:12-20); faraona septiņi
gadi (1. Moz. 41:28-54); četrdesmit gadi tuksnesī (4. Moz. 14:34); trīs ar pus gadus ilgais
bada laiks (1. Ķēn. 17:1); (skat. Lūk. 4:25), (..) septiņdesmit gadi gūstā (Jer. 25:11),
Nebukadnecara septiņi laiki (Dan. 4:13-16); un septiņas nedēļas, sešdesmit un divas
nedēļas un viena nedēļa, kas viss kopā izveidoja jūdiem nošķirtās septiņdesmit nedēļas
(Dan. 9:24-27), – visi šajos laikos ietvertie notikumi kādreiz pastāvēja tikai kā
pravietojums, bet tie ir piepildījušies saskaņā ar pravietoto vārdu." (3)
Tāpēc, kad Millers, studējot Bībeli, atrada dažādus hronoloģiskus periodus, kas, kā viņš
nojauta, sniedzās līdz Kristus otrai atnākšanai, viņš nevarēja rīkoties savādāk, kā uzskatīt
tos par "iepriekš noteiktiem laikiem", ko Dievs atklājis saviem kalpiem. "Noslēpumainās
lietas," saka Mozus, "visas pieder Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas
zināmas mums un mūsu bērniem" (5. Moz. 29:29), un ar pravieti Amosu Kungs paskaidro,
ka Viņš "neko nedara, neatklājis savu noslēpumu praviešiem, saviem kalpiem". (Amosa
3:7) Tātad Dieva Vārda pētītāji var cerēt, ka Rakstos viņi atradīs jau iepriekš skaidri
pateiktus vispārsteidzošākos cilvēces vēstures notikumus.
Tā kā es biju pilnīgi pārliecināts," saka Millers, "ka ikkatrs Dieva iedvesmots Raksts ir
derīgs" (skat. 2. Tim. 3:16), ka tas nekad nav cēlies no cilvēka gribas, bet ir uzrakstīts,
Svētajam Garam ierosinot svētus prātus (2. Pēt.1:21), un ir domāts "mūsu pamācībai, lai
mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību" (Rom. 15:4), tad
Bībeles hronoloģiskās daļas nevarēju vērtēt savādāk kā tikai par Dieva Vārdu, kas no mūsu
puses prasa tikpat nopietnu attieksmi kā jebkura cita Rakstu daļa. Tāpēc domāju, ka,
pūloties saprast, ko Dievs savā žēlastībā ir atzinis par derīgu, lai mums to atklātu, man
nebija tiesību paiet garām pravietiskajiem periodiem." (3)
Šķita, ka visskaidrāk otrās adventes laiku atklāj pravietojums Dan.8:14, Glika tulk.:
"Divi tūkstoši un trīssimti dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad svētā vieta atkal
taps iesvētīta." Sekodams savam pieņēmumam, ka Raksti paši sevi izskaidro, Millers
uzzināja, ka simboliskajos pravietojumos diena atbilst gadam (4. Moz. 14:34; Ec. 4:6); viņš
redzēja, ka 2300 pravietisko dienu vai burtisko gadu periods sniedzas tālu pāri jūdiem
iedalītā laika beigām un tāpēc tas nevar attiekties uz viņu iekārtas svētnīcu. Millers
pievienojās plaši pieņemtajam uzskatam, ka kristīgajā laikmetā svētnīca ir zeme, un tāpēc
sprieda, ka Dan. 8:14 iepriekš vēstītā svētnīcas iesvētīšana vai (325) šķīstīšana attēlo
Zemes tīrīšanu ar uguni, kas notiks Kristum otrreiz atnākot. Tālāk viņš secināja, ka, ja
varētu atrast pareizu 2300 dienu izejas punktu, tad būtu viegli noskaidrot arī otrās adventes
laiku. Tādā veidā būtu atklāts laiks lielajam visu piepildošajam notikumam, laiks, kad tiks
darīts gals lietu tagadējam stāvoklim ar "visu lepnību un varu, greznību un iedomību,
ļaunumu un apspiešanu", kad lāsts tiks "noņemts no zemes, nāve iznīcināta, kad Dieva
kalpi, pravieši un svētie, un tie, kas bīstas Viņa Vārdu, tiks atalgoti, bet sodīti tie, kas zemi
samaitā". (4)
195