Liela Cina

Lielā Cīņa
Lutera mācības vērsa uz sevi visu Vācijas domājošu garu uzmanību. No viņu
sprediķiem un rakstiem izgāja gaismas stari, kuri tūkstošus uzmudināja un apgaismoja.
Uzvarēja dzīva ticība, tā nāca mirušā formālisma vietā, kurā tik ilgi bija tikusi turēta
baznīca. Ikdienas vairāk tauta pazaudēja uzticību uz māņticīgām romiešu reliģijas
mācībām. Aizspriedumu robežas tika lauztas. Dieva vārds, ar kuru Luters salīdzināja katru
mācību un katru prasījumu, bija kā abās pusēs griezīgs zobens, kas lauza ceļu uz cilvēku
sirdīm. Visur pamodās tieksmes iet uz priekšu, celties uz augšu. Visur slāpa un salka pēc
taisnības, kā tas gadu simteņus vairs nebija bijis. Acis, kuras tik ilgi bija vērstas uz cilvēku
ieradumiem un pasaules starpniekiem, tngad pilnas nožēlošanu un ticības pacēlās uz krustā
sisto Kristu. {LC 129.2}
Šī vispārīgā un tāli izplātītā interese sabaidīja pāvestīgo autoritāti vēl vairāk. Luters
saņēma uzaicinājumu ierasties Romā un atbildēt uz apvainojumiem par ķecerību. Pavēle
iedvesa viņa draugos lielas bailes. Viņi labi pazina briesmas, kas draudēja viņam samaitātā
un ar mocekļu asinīm piedzērušā pilsētā. Viņi tāpēc cēla ierunas pret aicināšanu uz Romu
un prasīja, lai viņu nopratina Vācijā. {LC 130.1}
Beidzot panāca šādu rīkojumu, un tika nozīmēts pāvesta sūtnis Lutera lietas
izmeklēšanai. Šim ierēdnim bija no pāvesta dotas instrukcijas, kurās bija sacīts, ka Luters
ir jau atzīts par ķeceri. Sūtnim tāpēc bija uzdots viņu pārliecināt un piespiest padoties bez
kādas vilcināšanās. Kad Luters paliktu pie sava un sūtnim neizdotos viņu saņemt, viņš bija
pilnvarots, nolādēt to kaut kurā vietā Vācijā, nogādāt viņu pie malas, nolādēt visus viņa
piekritējus un izslēgt no baznīcas. Un tālāk pāvests pavēlēja savam sūtnim, lai varētu
pilnīgi iznīcināt mērim līdzīgo ķecerību, visus, izņemot ķeizaru, kas viņi arī nebūtu baznīcā
un valstī, kuri būtu vilcinājušies saķert un izdot Lutera un viņa piekritējus, izsludināt ārpus
baznīcas un likuma. {LC 130.2}
Te parādās īstais pāvestības gars. Ne mazākā zīmīte no kristīgiem likumiem vai arī tikai
no parastās taisnības nav visā rakstā redzama. Luters bija tālu no Romas atsvešinājies;
viņam nebija bijnsi izdevība savus uzskatus paskaidrot vai aizstāvēt, bet viņu jau pirms
lietas caurskatīšanas izsludināja par ķeceri, vienā pašā dienā brīdināja, apsūdzēja, tiesāja
nu notiesāja; un tas viss no tā, kas teicās esam svētais tēvs, vienīgā, augstā un nemaldīgā
baznīcas un valsts autoritāte. {LC 130.3}
Un tanī laikā, kad Luteram tik ļoti vajadzēja uzticama drauga padoms un mīlestība, pēc
Dieva lēmuma bija Melanhtonam nākt uz Vitenbergu. Jauns pēc gadiem, pazemīgs un
atturīgs savā uzvešanās, Melanhtons ar savu veselo spriedumu, plašām zināšanām nn
uzvarošām runas dāvanām, kopā ar viņa rakstura skaidrību un uzticību, ieguva vispārīgu
apbrīnošanu un cieņu. Viņa spīdošās gara dāvanas nebija vairāk ievērojamas par viņa
lēnprātību. Viņš tapa jo drīzi par evaņģēlija dedzīgu mācekli un Lutera uzticamāko draugu
un palīgu; viņa lēnprātība, uzmanība un akurātība papildināja Lutera drosmi, darba
73